Aklais slepkava

Kamēr viņi jāj uz priekšu, aklais slepkava tur vienu roku mei­tenei ap vidu. Kā viņu pasargāt? Viņam ir kāda doma, raudies pēkšņi, dzimusi no izmisuma, tomēr varbūt tā palīdzēs. Viņš ap­stiprinās, ka abi tiešām ir dievišķie sūtņi, taču katrs citāds. Viņš ir tas, kurš saņem vēstis no Neuzvaramā, bet iztulkot tās prot vie­nīgi viņa. To viņa dara ar rokām, rādīdama zīmes ar pirkstiem. Šo zīmju lasīšanas metode ir atklāta tikai viņam. Gadījumam, ja svešajiem iešautos prātā kādas nekrietnības, viņš piebildīs, ka neviens vīrietis nedrīkst pieskarties mēmajai meitenei nepiedienīgā veidā un vispār jebkādā veidā. Atskaitot, protams, viņu pašu. Citādi viņa zaudēs savas spējas.

Tas ir pilnīgi droši, ja vien svešie noticēs. Viņš cer, ka mei­tenei ir asa uztvere un ka viņa prot improvizēt. Viņš prāto, vai viņa zina kādas zīmes.

Tas šodien viss, viņš saka. Man jāatver logs.

Bet ir tik auksti.

Man nav. Šī istaba ir kā skapis. Es smoku nost.

Viņa patausta viņam pieri. Man liekas, tu būsi saslimis. Es varētu aiziet uz aptieku…

Nē. Es nekad neslimoju.

Kas ir? Kas noticis? Tu esi bažīgs.

Būtībā es neesmu bažīgs. Es nemēdzu bažīties. Taču es neuzti­cos tam, kas notiek. Es neuzticos saviem draugiem. Saviem tā dēvētajiem draugiem.

Kāpēc? Kas viņiem padomā?

Nekas, viņš atbild. Tur jau tā nelaime.

Mayfair, 1936. gada februāris

JORKA

TORONTO JAUNĀKĀS TENKAS

Janvāra vidū, šīs sezonas trešajā labdarības maskuballē, kas tika rīkota, lai atbalstītu Pilsētas atradeņu silīti, viesnīcu Royal York pārplūdināja eksotiski tērpti dzīrotāji. Šī gada tēma — dodot mājienu par pagājušā gada Daiļo mākslu krāšņo balli "Tamerlāns Samarkandā" — bija "Ksanadu", un mistera Vollesa Vainenta prasmīgajā vadībā trīs greznas balles zāles tika pārvērstas par neat­vairāmi mirdzošu "prieka pili", kur galma pieņemšanu rīkoja Kubla Hans un viņa vizuļojošā svīta. Svešzemju valdnieki no Austrumiem un viņu pavadoņi — harēmi, sulaiņi, dejotājas un vergi, kā arī augstdzimušas jaunavas ar cimbolēm, tirgoņi, galminieki, fakīri, visu tautību karavīri un lērums ubagu — zem zaigojošām kristālu vijām centrālajā "Ledus alā" līksmi virpuļoja ap krāšņu "Svētās Alfas" strūklaku, ko griestu starmetis nokrāsoja bakhanāliski violetu.

Rosīgi tika dejots arī abās blakusesošajās dārza lapenēs, pilnās ar ziediem, kamēr džeza orķestris katrā balles telpā gādāja par "saskaņu un dziesmām". Mēs nedzirdējām nekādas "senču balsis, kara pareģes", jo visur valdīja jauka vienprātība, pateicoties balles rīkotājas misis Vinifredas Grifenas Praieras stingrajai rokai; viņa izskatījās burvīga savā košsarkani zeltainajā Radžistānas princeses tērpā. Pieņemšanas komitejā bija arī Ričarda Grifena laulātā drau­dzene — misis Čeisa Grifena kā abesīņu jaunava zaļi sudrabainā tērpā, Olivera Makdonela kundze ķīnas sarkanā un Hjū N. Hillerta kundze, impozanta savā sarkanbrūnajā sultāna sievas tērpā.

Aklais slepkava: Citplanetietis ledu

Viņš tagad apmeties citā vietā, istabā, ko noīrējis nomalē, ne­tālu no Dzelzceļa mezgla. Istaba atrodas virs dzelzslietu veikala. Tā trūcīgajā skatlogā izliktas dažas uzgriežņu atslēgas un eņģes. Veikalam neklājas pārāk labi; nekam šai apkaimē neklājas pārāk labi. Pa gaisu lido smiltis, pa zemi plivinās saburzīti papīri; ietves ir bīstamas, jo uz tām ir ledus un sablīvējies sniegs, ko neviens nav aizvācis.

Netālu sēro un manevrē vilcieni, to svilpieni aizskan tālumā. Nekad ne sveicinātu vienmēr tikai ardievu. Viņš varētu ielavīties kādā vagonā, taču tas ir riskanti: vilcienus pārbauda patruļas, lai gan nekad nevar zināt, kad tas notiks. Tomēr patlaban viņš ir piekalts pie vietas — skatīsimies patiesībai acīs — viņas dēļ; kaut arī viņa, tāpat kā vilcieni, nekad neierodas laikā un vienmēr dodas prom.

Istaba ir otrajā stāvā, turp var nokļūt pa sētaspuses kāpnēm ar gumijotiem pakāpieniem, gumijā izdiluši caurumi, tomēr tā vismaz ir atsevišķa ieeja. Ja vien neņem vērā kaimiņus aiz sienas — jauno pāri ar zīdaini. Viņi izmanto šīs pašas kāpnes, tomēr kaimiņus viņš redz reti, viņi ceļas pārāk agri. Toties pusnaktī, mēģinādams strādāt, viņš dzird gan; pie lietas viņi ķeras tik aizrautīgi, it kā šī būtu pēdējā nakts mūžā, gulta pīkst kā žurku bars. Tas viņu tracina. Varētu tak domāt, ka, dabūjuši vienu brēcošu knauķi, šie liksies mierā, bet nekā, auļo tik uz priekšu. Nūjā, vismaz nodara to žigli. f

Dažreiz viņš piespiež pie sienas ausi, lai paklausītos. Vētrā laba katra vieta, kur var izmest enkuru, viņš domā. Naktī visas govis ir govis.