Aklais slepkava

X, Y un Z sardzes laikā viss ir mierīgi. Tad pienāk P kārta. Viņa apgalvo, ka viņai esot slikta nojauta, paredzējums, ka nebūšot labi, bet viņa tā saka mūždien, un neviens to neņem vērā. Nupat viņu ir pamodinājis Z un, libido dziņu mocīts, noskatījies, kā viņa izstaipās, izlien no guļammaisa un tad iespraucas polsterētajā āra tērpā; nu viņa ieņem vietu teltī pie sasalušās būtnes. Sveces lipi­nāšanās uzdzen viņai snaudu; viņa pieķer sevi domājam, kāds gan šis zaļais vīrietis būtu romantiskā situācijā — viņam ir pievilcīgas uzacis, lai gan pats tik tievs. Viņa iesnaužas.

Ledū iekaltais radījums sāk kvēlot, sākumā tikko manāmi, tad spēcīgāk. Uz telts grīdas klusu tek ūdens. Nu ledus ir nozu­dis. Viņš pieceļas sēdus, tad izslienas kājās. Bez skaņas tuvojas iemigušajai meitenei. Tumšzaļie mati uz viņa galvas sakustas — cirta pēc cirtas, tad stiepjas garumā, tausteklis — kas nu kļūst redzams — pēc taustekļa. Viens tausteklis apvijas ap meitenes kaklu, otrs ap viņas krāšņajiem apaļumiem, trešais kā liptin pielīp lūpām. Viņa uztrūkstas kā no murga, taču tas nav murgs: kos­mosa būtnes seja ir tuvu viņējai, aukstie taustekļi tur viņu nepie­lūdzamā tvērienā; viņš lūkojas meitenē ar neiedomājamām ilgām un iekāri, ar klaju, kailu vēlmi. Neviens mirstīgs vīrietis nekad nav lūkojies viņā ar šādu degsmi. P īsi pretojas, tad ļaujas viņa skavām.

Bet viņai jau nav lielas izvēles.

Zaļā mute atveras, atsegdama ilkņus. Tie tuvojas viņas kaklam. Viņš mīl meiteni tik ļoti, ka uzsūks viņu sevī — padarīs par daļu no sevis, uz mūžiem. Abi taps par vienu būtni. Viņa to saprot bez vārdiem, jo cita starpā šim zēnam ir telepātiskas saziņas spējas. Jā, viņa nopūšas.

Viņš uztin vēl vienu cigareti. Vai ļaut, lai P tiek apēsta un izdzerta šādā veidā? Vai varbūt ragavu suņi sajutīs viņas postu, norausies no saitēm, ielauzīsies caur telts sienu, saplosīs šo zelli gabalos, taustekli pēc taustekļa? Vai kāds no pārējiem — viņš dod priekšroku Y, savaldīgajam angļu zinātniekam, — atsteigsies viņai palīgā? Vai sāksies cīņa? Tas varētu būt labi. Muļķi! Es būtu varējis iemācīt tev visu! mirkli pirms nāves citplanētietis telepātiski aiz­staros Y. Viņa asinis būs necilvēcīgā krāsā. Derētu oranža.

Vai varbūt zaļais puisis un P apmainīsies ar intravenoziem šķidrumiem un P kļūs līdzīga viņam — sevis pašas uzlabots, zaļgans variants. Tad viņi jau būs divi un sašķaidīs pārējos putrā, nocirtīs suņiem galvas un dosies iekarot pasauli. Bagātās, tirāniskās pilsētas ir jānoposta, krietnajiem nabagiem jādod brīvība. Mēs esam Tā Kunga Rīkste, abi pavēstīs. Nu viņiem piederēs Nāves Stars, darināts ar kosmosa vīra zināšanām, pievienojot dažas uzgriežņu atslēgas un eņģes, kas nolaupītas tuvējā dzelzslietu bodītē, un kurš tad spēs iebilst?

Vai varbūt citplanētietis nemaz nedzers P asinis — viņš injicēsies meitenē! Viņa ķermenis saruks kā vīnoga, sausā, krunkainā āda pārvērtīsies miglā, un rītā no viņa vairs nebūs ne pēdu. Trīs vīrieši atradīs P, kura miegaini berzēs acis. Es nezinu, kas notika, viņa teiks, un, tā kā to viņa nezina nekad, vīri noticēs. Varbūt mums visiem bija halucinācijas, viņi sacīs. Tur vainīgi zie­meļi, polārblāzma — tā jauc cilvēkiem prātu. Aukstums sabiezi­na cilvēkiem asinis. Viņi nepamanīs pārdabiski viedo, svešo, zaļo blāzmu P acīs, kuras jau no paša sākuma bijušas zaļas. Toties suņi gan zinās. Tie saodīs pārmaiņu. Tie ņurdēs, atglauduši ausis, tie žēlabaini gaudos, tie vairs nebūs P draugi. Kas tiem, suņiem lēcies?

Tas varēja risināties tik daudzos virzienos.

Ciņa, kautiņš, glābiņš. Citplanetieša nave. Traci tiks norautas drēbes. Tā notiek vienmēr.

Kāpēc viņš sacer šis muļķības? Tāpēc, ka tas viņam nepiecie­šams — citādi viņš paliktu bez graša pie dvēseles, un, meklējot citu darbu šajās krustcelēs, viņš izietu atklātībā tik ļoti, ka tas vairs nemaz nebūtu apdomīgi. Un arī tāpēc, ka viņš to prot. Viņam ir tādas dotības. Ne jau katram tādas ir: daudzi ir mēģinājuši, daudzi cietuši neveiksmi. Viņam reiz bija lielākas, nopietnākas ambīcijas. Aprakstīt cilvēka dzīvi tādu, kāda tā ir īstenībā. Sākt no viszemākā līmeņa, no tā līmeņa, kurā ir bada alga un tauku maize, un lētas ielenes ar izdedžu krāsas sejām, un zābaka spē­riens ģīmī, un vēmekļi renstelē. Parādīt sistēmas darbības principu, mehānismu, to, kā tā notur tevi pie dzīvības tikai tik ilgi, kamēr tevī vēl atlicis kāds spars, kā tā tevi izmanto, pārvērš tevi par sīku zobratiņu vai par žūpu, kaut kādā veidā pēdīgi ietriec tavu seju mēslos.