Aklais slepkava

"Cienītā misis X., esmu saņēmusi Jūsu vēstuli, kurā stāstāt par iecerēto disertāciju, tomēr nevaru teikt, ka tās nosaukumā es saskatītu lielu jēgu. Jūs to tur noteikti saskatāt, citādi Jūs nebūtu to izdomājusi. Nekādi nespēju Jums palīdzēt. Un palīdzību Jūs arī neesat pelnījusi. "Dekonstrukcija" rada asociācijas ar mūru graujamo lodi, un "problematizēt" nav nekāds darbības vārds."

"Godātais Dr. Y., runājot par Jūsu pētījumu par teoloģiskajām implikācijām Aklajā slepkavā: manas māsas reliģiskie uzskati bija stingri, taču reti atbilda tam, ko mēdz dēvēt par vispārpieņemto normu. Viņai nepatika Dievs, viņa neatzina Dievu par labu esam, viņa neapgalvoja, ka saprot Dievu. Viņa sacīja, ka mīl Dievu, un, tāpat kā attiecībā uz cilvēkiem, tas bija kaut kas pavisam cits. Nē, viņa nebija budiste. Nerunājiet muļķības. Iesaku Jums iemācīties lasīt."

"Godātais profesor Z, esmu ņēmusi vērā Jūsu viedokli, ka jau sen pienācis laiks sarakstīt Loras Ceisas biogrāfiju. Varbūt viņa tiešām bija, kā Jūs sakāt, "viena no mūsu svarīgākajām rakst­niecēm gadsimta vidū". To es nezinu. Taču par manu sadarbību tajā, ko Jūs dēvējat par "savu projektu", nevar būt ne runas. Man nav ne mazākās vēlēšanās apmierināt Jūsu kāri pēc pudelītēm ar sakaltušām asinīm un pēc nocirstiem svēto pirkstiem.

Lora Čeisa nav "Jūsu projekts". Viņa bija mana māsa. Viņa nebūtu vēlējusies, lai pēc nāves kāds ap viņu gramstās, un nav svarīgi, ar kādu eifēmismu šo gramstīšanos var aizstāt. Tas, kas uzrakstīts uz papīra, var nodarīt lielu postu. Cilvēki pārāk reti ņem to vērā."

"Cienītā mis V., šī ir Jūsu ceturtā vēstule par vienu un to pašu tematu. Izbeidziet man uzplīties. Jūs esat liekēde."

Gadu desmitiem šī indīgā kricelēšana sniedza man drūmu gandarījumu. Man patika laizīt pastmarkas, tad gluži kā rokasgranātas sasviest vēstules spīdīgajā, sarkanajā pastkastē, jūtoties tā, it kā es būtu izrēķinājusies ar kādu nopietnu, alkatīgu okšķeri. Taču pēdējā laikā es vairs nerakstu atbildes. Kālab kaitināt svešus cilvēkus? Viņiem nospļauties, ko es par viņiem domāju. Viņiem es esmu tikai piedēklis: Loras liekā, trešā roka, kura nav pievienota ne pie viena ķermeņa, roka, kura pasniegusi Loru tālāk — pasaulei, viņiem. Viņi uzlūko mani kā kapliču — kā dzīvu mauzoleju, resursu, tā viņi to dēvē. Kāpēc lai es izdarītu viņiem kādus pa­kalpojumus? No mana viedokļa viņi ir maitēdāji — hiēnas, visi kā viens; šakāļi, kas saoduši sprāgoņu, kraukļi, kas meklē uz ceļa sabrauktus dzīvniekus; līķu mušas. Viņi grib izsijāt mani kā tādu kaulu čupu, meklējot metāla gabalus un sasistus māla podus, ķīļ­raksta lauskas un papirusa skrandas, mākslas retumus, pazaudētas rotaļlietas, zelta zobus. Ja viņiem rastos kaut vai tikai aizdomas par to, ko es te glabāju, tad viņi atmūķētu atslēgas, ielauztos un tiktu iekšā, ieblieztu man pa galvu, aizlaistos ar visu zagto mantu un justos vairāk nekā attaisnojami.

Nē. Tad universitātei ne. Kāpēc sagādāt viņiem tādu gan­darījumu?

Varbūt manai ceļojuma lādei vajadzētu nonākt pie Sabrinas, par spīti tam, ka viņa apņēmusies palikt nesasniedzama, par spīti tam — lūk, kas kremt, — ka viņa tik neatlaidīgi neliekas par mani zinis. Tomēr asinis ir biezākas nekā ūdens, to zina katrs, kas pagaršojis abus. Pēc tiesas un taisnības šīs mantas pieder viņai. Varētu pat teikt, ka tas ir viņas mantojums: galu galā viņa ir mana mazmeita. Un Loras māsas mazmeita. Viņa taču noteikti gribēs noskaidrot savu izcelsmi, kad reiz atradīs tam laiku.

Tomēr nav šaubu, ka Sabrina atraidītu tādu velti. Tagad viņa ir pieaugusi, to es sev nemitīgi atgādinu. Ja viņai ir kas man jautājams, vispār kaut kas man sakāms, tad viņa dos man ziņu.

Bet kāpēc viņa to nedara? Kas var kavēt viņu tik ilgi? Vai viņas klusēšana ir veids, kā atriebties par kaut ko vai par kādu? Tikai ne par Ričardu. Viņu Sabrina nemaz nepazina. Un ne par Vinifredu, no kuras viņa aizbēga. Tad par viņas māti — par nabaga Emē?

Diez, cik daudz Sabrina atceras? Viņai bija tikai četri gadi.

Emē nāve nebija mana vaina.

Kur Sabrina ir tagad un ko viņa var meklēt? Es iztēlojos viņu kā diezgan tievu meiteni ar nedrošu smaidu, mazliet askētisku; tomēr piemīlīgu, nopietnās acis zilas kā Lorai, garie, tumšie mati savīti ap galvu kā aizmigušas čūskas. Tiesa, plīvura viņai droši vien nav; drīzāk viņai ir ērtas sandales vai pat zābaki, zoles nomīdītas. Vai varbūt viņa ir sākusi valkāt sari? Viņas tipa meitenes mēdz tā darīt.

Viņa ir devusies kaut kādā misijā — barot Trešās pasaules nabagus, mierināt mirējus; izpirkt mūsu visu grēkus. Neauglīgs uzdevums — mūsu grēki ir vesela elle, un gals tiem vēl nav saredzams. Bet viņa, bez šaubām, iebilstu, ka tieši tas arī ir Dieva nolūks — neauglīgi pūliņi. Viņam vienmēr ir paticis veltīgums. Viņš domā, ka tas ir cēli.

Sai ziņā Sabrina ir atsitusies Lorā: tā pati nosliece uz absolū­tismu, tā pati neielaišanās kompromisos, tas pats nicinājums pret lielām cilvēciskām vājībām. Lai ar tādiem uzskatiem tiktu cauri sveikā, ir jābūt skaistai. Citādi tie atgādina vienkāršu kašķēšanos.

Uguns bedre