Aklais slepkava

Iztēlojos, kā misters Saikss saņem šo ziņu; iztēlojos vieglos šer­muļus, kas pārskries pār viņa skaustu, kad viņš mēģinās atcerēties klienti ar tādu vārdu un kad tas viņam izdosies. Zosāda pa visu miesu. Tāda ir sajūta — pat man, — kad, lasot, avīzi, uzduries kādam sīkam rakstiņam, kurā pieminēti cilvēki, kurus reiz apvijusi spozme un laba vai slikta slava un kuri sen uzskatīti par mirušiem. Tomēr izrādās, ka viņi turpina dzīvot kādā sarukušā, satumsušā veidolā, apauguši ar gadu garozu, gluži kā vaboles zem akmens.

"Protams, misis Grifena," teica sekretāre. "Es gādāšu, lai viņš jums piezvana." Viņas droši vien mācās kursos — daiļrunības kursos —, lai apgūtu precīzi nepieciešamo labvēlīgas uzmanības un nicinājuma sajaukumu. Bet kālab es sūdzos? Reiz šo prasmi līdz pilnībai apguvu arī es pati.

Es noliku klausuli. Šaubu nav, misters Saikss tagad brīnīsies kopā ar saviem jauneklīgajiem čomiem, kuriem pamazām taisās pliks pauris un resns vēders un kuri braukā ar mersedesiem: Kas tad tai grošai ir, ko novēlēt?

Proti — tāds, ko būtu vērts pieminēt?

Vienā manas virtuves stūrī stāv ceļojuma lāde, klāta ar noplu­kušām uzlīmēm. Tā ir no manu pūra ceļasomu komplekta — reiz bijusi no gaišas, dzeltenas teļādas, tagad apdilusi, tērauda apkalumi nobružāti un samelnējuši. Es turu to aizslēgtu, atslēga dziļi iegremdēta aizvākotā burkā, kurā sabērtas kliju pārslas. Kafijas un cukura kārbas pārāk kristu acīs.

Es cīnījos ar burkas vāciņu — jāizdomā kāda labāka paslēp­tuve, kurai vieglāk tikt klāt, — pēdīgi atvēru to un izzvejoju atslēgu. Ar zināmām pūlēm notupos, pagriezu atslēgu slēdzenē, pacēlu lādes vāku.

Šo lādi es jau krietnu laiku nebiju vērusi vaļā. Mani ap­sveica vecu papīru apsvilušais rudens lapu smārds. Tur bija visas piezīmju grāmatas lētos kartona vākos, līdzīgos presētām zāģu skaidām. Un arī manuskripts mašīnrakstā, krusteniski pārsiets ar mūžvecu virtuves auklu. Un vēstules izdevējiem — no manis, protams, nevis no Loras, tad viņa jau bija mirusi, — un izlabotās korektūras. Un arī naidīgās vēstules — beigās es tās vairs ne­uzglabāju.

Un arī pieci pirmizdevuma eksemplāri, apvāki gluži kā jauni — bezgaumīgi, bet tādi jau apvāki mēdza būt tolaik, tajos gados tūdaļ pēc kara. Krāsas — spilgti oranža, blāvi violeta, gaiši zaļa — dru­kātas uz plāna papīra, zīmējums šausmīgs — viltots Kleopatras tips ar izspīlētām, zaļām krūtīm un melni apvilktām acīm, ar violetām kaklarotām no nabas līdz zodam, ar milzīgām, uzmestām, oranžām lūpām, kuras gluži kā džins iznirst no violetas cigaretes dūmu līkločiem. Skābe ieēdas lapās, indīgais vāks izbalo kā izbāzta tropu putna spalvas.

(Es saņēmu sešus brīveksemplārus — tos dēvēja par autoreksemplāriem, — bet vienu no tiem atdevu Ričardam. Nezinu, kas ar to noticis. Iespējams, viņš to saplēsa, kā allaž mēdza saplēst papīrus, kurus nevēlējās glabāt. Nē — tagad es atceros: tā tika atrasta kopā ar viņu jahtā, uz kambīzes galda, blakus viņa galvai. Vinifreda nosūtīja grāmatu man atpakaļ ar zīmīti: Redzi> ko Tu esi izdarījusi! Es izmetu grāmatu ārā. Negribēju, lai manā tuvumā ir kaut kas tāds, kas jebkad pieskāries Ričardam.)

Bieži esmu prātojusi, ko iesākt ar šo visu — ar šo grabažu krājumu, ar šo mazo arhīvu. Nespēju piespiest sevi to pārdot, bet nespēju arī piespiest sevi mest to visu laukā. Ja es riedarīšu neko, izvēle paliks Mairas ziņā, kura pēc tam kārtos manas man­tas. Nav nekādu šaubu, ka pēc pirmajiem šoka mirkļiem — pieņemot, ka viņa sāks lasīt, — tiks plēsts un ņurcīts. Pēc tam uzrauts sērkociņš, un — neviens neko neuzzinās. To viņa iztulkos kā lojalitāti: tā būtu rīkojusies Rīnija. Vecajos laikos nepatikšanas palika ģimenē, kur tām vēl arvien ir vislabākā vieta, — lai gan nepatikšanām neviena vieta nav laba. Kāpēc atkal celt visu gais­mā pēc tik daudziem gadiem, ja visi, kas tur iesaistīti, gluži kā noguruši bērni ir tik glīti apguldīti savos kapos?

Varbūt šo lādi ar visu tās saturu vajadzētu novēlēt kādai universitātei vai bibliotēkai. Tur to vismaz novērtētu, kaut arī piedauzīgā veidā. Ir visai daudz pētnieku, kas labprāt dabūtu savos nagos visas šīs papīra drazas. Materiāls, tā viņi to sauc — tā viņi apzīmē laupījumu. Mani viņi droši vien iztēlojas kā sakumpušu, vecu pūki, kurš tup uz negodīgā ceļā iegūtas man­tības, — kā izdēdējušu suni uz siena kaudzes, kā izkaltušu, piekasīgu cietumsardzi, kā atslēgu glabātāju ar sakniebtām lūpām, viņa sargā pazemes cietumu, kurā pie sienas pieķēdēta nobadinātā Lora.

Gadiem ilgi viņi ir bombardējuši mani ar vēstulēm, gribē­dami iegūt pašas Loras vēstules — gribēdami iegūt manuskriptus, piemiņas lietas, intervijas, anekdotes — visas šaušalīgās detaļas. Siem uzmācīgajiem vēstījumiem es parasti sacerēju strupas at­bildes.

"Cienītā mis V., pēc manām domām, Jūsu iecere sarīkot "pie­miņas ceremoniju" uz tilta, kur risinājusies Loras Čeisas traģiskā bojāeja, ir reizē bezgaumīga un patoloģiska. Jūs laikam esat zau­dējusi prātu. Man šķiet, Jūs ciešat no pašintoksikācijas. Izmēģiniet klizmu."