Aklais slepkava

Mēs braucām pa astoņjoslu šoseju, netālu no Toronto. Tas ir, ja tic Volteram: es neredzēju neko, jo mēs bijām iestrēguši aiz kāda fermera kravas mašīnas, kura zvalstījās šurpu turpu, līdz augšai piekrauta ar krātiņiem, kuros bija baltas zosis, neapšaubā­mi paredzētas tirgum. To garie, nolemtie kakli un izmisušās gal­vas šur un tur izspraucās starp redelēm, knābji atvērās un aizvērās, traģiski un smieklīgi gāginot, bet šos trokšņus apslāpē­ja riteņu rūkoņa. Pie vējstikla pielipa spalvas, mašīnas salonā ieplūda zosu mēslu un benzīna tvaiku smaka.

Uz kravas mašīnas bija uzlīme ar tekstu: "Ja tu esi tik tuvu, ka vari izlasīt šo, tad tu esi pārāk tuvu." Kad mašīna beidzot no­griezās sānis, priekšā bija Toronto, mākslīgs stikla un betona kalns, kas pacēlās lēzenajā ezermalas līdzenumā, vieni vienīgi kristāli un smailes, gigantiskas, zaigojošas plātnes un obeliski ar asām šķaut­nēm, kas peldēja oranži brūnā smoga dūmakā. Tas izskatījās pēc kaut kā tāda, ko es vēl nekad nebūtu redzējusi, — pēc kaut kā tāda, kas izaudzis vienā naktī vai kā tur nemaz nav, kā mirāža.

Garām aizlidoja melnas plēksnes, it kā priekšā degtu papīru kaudze. Dusmas trīsuļoja gaisā kā tveice. Man prātā ienāca šaudī­šanas no garāmbraucošām mašīnām.

Advokāta birojs atradās netālu no King and Bay. Volters ap­maldījās, pēc tam nespēja sameklēt vietu, kur atstāt mašīnu. Mums nācās iet kājām piecus kvartālus, Volters bīdīja mani uz priekšu, turēdams pie elkoņa. Es nezināju, kur mēs atrodamies, jo viss ir tik stipri mainījies. Tas ir mainījies ikreiz, kad es tur nonāku, kas nenotiek bieži, un kumulatīvais efekts ir postošs — it kā pilsēta bombardējot būtu nolīdzināta līdz ar zemi un pēc tam uzcelta no jauna tukšā vietā.

Pilsētas centrs, kuru es atceros, — vienmuļš, kalvinistisks, ar baltajiem vīriešiem, kuri, ģērbušies tumšos mēteļos, ierindas solī maršē pa ietvēm, lāgiem viņu vidū gadās pa sievietei obligātajās augstpapēžu kurpēs, cimdos un cepurē, padusē iespiesta somiņa bez roktura, skatiens taisni uz priekšu, — gluži vienkārši ir pa­zudis, bet, nūjā, pazudis tas ir jau labu laiku. Toronto vairs nav protestantu pilsēta, tā ir viduslaiku pilsēta: ļaudis, kas drūzmējas ielās, ir dažādās krāsās, apģērbi spilgti. Hotdogu stendi ar dzelte­niem sauljumiem, sālsstandziņu pārdevēji, auskaru, austu somu un ādas siksnu tirgotāji, ubagi, apkārušies ar uzrakstiem "Bez­darbnieks": teritoriju viņi ir sadalījuši savā starpā. Es pagāju garām flautistam, trijotnei ar elektroģitārām, skotu svārciņos tērptam vīrietim ar dūdām. Kuru katru mirkli gaidīju parādāmies žonglierus vai ugunsrijējus, spitālīgo procesiju ar kapucēm un dzelzs zvārgu­ļiem. Visapkārt dārdēja troksnis; pie maniem briļļu stikliem gluži kā eļļa lipa varavīkšņaina plēve.

Pēdīgi mēs tikām līdz advokāta birojam. Kad es četrdesmitajos gados pirmo reizi konsultējos šajā firmā, tā atradās vienā no Man­čestras stilā celtajām biroju ēkām: ārsienu sarkanais ķieģeļu mūris nokvēpis, vestibils izlikts ar mozaīkas flīzēm un rotāts ar akmens lauvām, koka durvis ar matstikla rūti, zem tās uzraksts zelta bur­tiem. Tur bija tāda tipa lifti, kuriem kabīnē ir režģis no kruste­niskām metāla restēm; iekāpt tādā liftā bija tas pats, kas uz brīdi nonākt cietumā. Liftu vadīja sieviete zilā formastērpā un baltos cim­dos, viņa nosauca stāvu numurus, kuru nebija vairāk par desmit.

Tagad advokātu firma ir iemitināta spoguļstikla tornī, biroju telpās piecdesmitajā stāvā. Mēs ar Volteru braucām augšup vizošā

liftā ar plastmasas marmora apdari, ar auto sēdekļu smārdu un ļaužu baru — vīriešiem uzvalkos un sievietēm kostīmos, visiem novērstas acis un tukšas sejas kā sulaiņiem, kas bijuši sulaiņi visu mūžu. Ļaudis, kuri redz tikai to, par kā redzēšanu viņiem maksā. Pašam advokāta birojam bija uzgaidāmā telpa, kura tikpat labi varētu atrasties pieczvaigžņu viesnīcā: profesionāli sakārtots puķu pušķis, tik blīvs un dižmanīgs kā astoņpadsmitajā gadsimtā, biezs sēņu krāsas paklājs pa visu grīdu, abstrakta glezna, ko veido dārgi krāsu traipi.

Advokāts ieradās, sarokojās, murmināja, žestikulēja: man bija jāiet viņam līdzi. Volters teica, ka pagaidīšot mani turpat. Viņš ar zināmu trauksmi blenza uz jauniņo, spodro sekretāri melnā kostīmā, ar gaišsārti violetu šalli un perlamutra nagiem; blenza arī sekretāre — nevis uz Volteru, bet gan uz viņa rūtaino kreklu un milzīgajiem, benzīnkannām līdzīgajiem zābakiem ar gumijas zoli. Tad viņš apsēdās uz divvietīgās sofas, kurā tūdaļ iegrima kā pop­korna kaudzē; ceļgali saliecās asā leņķī, bikšu staras pašāvās augšup, atsedzot biezas, sarkanas mežcirtēja zeķes. Viņa priekšā uz smalka kafijas galdiņa atradās dažādi biznesa žurnāli, gatavi dot viņam padomus, kā gūt lielāko iespējamo peļņu no katra ieguldītā dolāra. Viņš izraudzījās brošūru par kopējiem fondiem: viņa lielajā ķetnā tā izskatījās kā salocīts papīra mutautiņš. Acis viņam bolījās šurpu turpu kā vērsēnam, kuru sagrābusi panika.