Aklais slepkava

Izskatījās, ka māja nevienam nepieder, ka tā ir pārejas stā­voklī kā glezna nekustamā īpašuma reklāmas brošūrā. Tā vairs nešķita jebkādā veidā saistīta ar mani. Es centos atcerēties savu soļu skaņu, ziemas zābakos pa sauso, gurkstošo sniegu, steidzoties mājup, vēlu, gudrojot aizbildinājumus; vārtu tumšais nolaižamais režģis; tas, kā ielas laternu gaisma krita sniega kupenās, gar malām zilās kā ledus, izraibinātās ar suņu čuru dzelteno Breila rakstu. Toreiz ēnas bija citādas. Mana nemierīgā sirds, mana elpa, kas ritinās vaļā, balti dūmi saltajā gaisā. Manu pirkstu drudžainais siltums; manu lūpu sūrstoņa zem svaigi uzklātās pomādes.

Dzīvojamā istabā bija kamīns. Es mēdzu sēdēt pie tā kopā ar Ričardu, gaisma ņirbēja pār mums, pār mūsu glāzēm, katra uz paliktnīša, lai pasargātu pulējumu. Seši vakarā, martini laiks. Ričardam patika veikt dienas kopsavilkumu: tā viņš to dēvēja. Viņam bija paradums uzlikt plaukstu man uz skausta — atstāt to tur, vienkārši viegli turēt tur uzliktu, kamēr viņš vadīja kop­savilkuma norisi. Kopsavilkums bija tas, ko izdarīja tiesneši, pirms lietu izšķīra zvērināto tiesa. Vai tā viņš sevi redzēja? Varbūt. Taču viņa iekšējās domas, viņa motīvi man nereti palika neizprotami.

Tas bija viens spriedzes avots mūsu starpā: mana nespēja viņu saprast, uzminēt viņa vēlmes, un vainu viņš saskatīja mana tīša­jā un pat agresīvajā uzmanības trūkumā. Patiesībā vainīgs bija arī apjukums un vēlāk bailes. Turpinot mūsu kopdzīvi, viņš man arvien mazāk atgādināja vīrieti ar ādu un funkcionējošām ķermeņa daļām, toties arvien vairāk — gigantisku virves mudžekli, kuru man gluži kā noburtai bija lemts katru dienu censties atmudžināt. Tas man neizdevās nekad.

Es stāvēju pie savas mājas, pie savas bijušās mājas, gaidīdama, ka mani modīsies jebkādas emocijas. Nemodās nekādas. Izbau­dījusi abus, es nezinu, kas ir sliktāk: spēcīgas jūtas vai pilnīgs jūtu trūkums.

No kastaņas, kura auga maurā, nokarājās divas kājas, sievie­tes kājas. Mirkli es nodomāju, ka tās ir īstas kājas, kuras rāpjas lejup, glābjas, bet tad es paskatījos vērīgāk. Tās bija zeķbikses, piebāztas ar kaut ko — droši vien ar tualetes papīru vai apakš­veļu — un izsviestas pa augšstāva logu kāda sātaniska rituāla vai pusaudžu draiskulības, vai bezpajumtnieku dzīru laikā. Ieķērušās zaros.

Šīs bezmiesiskās kājas acīmredzot bija izmestas pa manu logu. Pa manu kādreizējo logu. Iztēlojos, kā senos laikos raugos ārā pa šo logu. Kaldama plānus, kā nemanītai tikt laukā un norāpties lejā pa koka stumbru — nosviest kurpes, pārcelt kājas pār palodzi, sniegties lejup ar vienu zeķē ieautu pēdu un tad ar otru, cieši turoties pie kāda atbalsta. Tomēr es to nebiju izdarījusi.

Skatīties ārā pa logu. Vilcināties. Domāt: cik ļoti es esmu zudusi pati sev.

*

Pastkartes no Eiropas

Dienas tumst, koki kļūst drūmi, saule ripo lejup no kalna pretim ziemas saulgriežiem, bet ziemas joprojām nav. Ne sniega, ne sniega ar lietu, ne gaudojošu vēju. Sī vilcināšanās ir kā ļauna zīme. Mūs caurstrāvo pelēcīgi brūns klusums.

Vakar es aizgāju līdz Jubilejas tiltam. Ir klīdušas runas par rūsu, par koroziju, par vājām vietām konstrukcijās; ir klīdušas runas par tilta nojaukšanu. Kaut kāds būvuzņēmējs bez vārda un bez sejas kārojot sabūvēt dzīvojamās mājas zemes gabalā pie tilta, saka Maira, — tā ir lieliska vieta, ainavas dēļ. Ainavas mūslaikos ir vērtīgākas par kartupeļiem, lai gan tieši tai vietā kartupeļi nav dēstīti savu mūžu. Baumo, ka klusītēm esot samaksāts krietns žūksnis netīras naudas, lai sekmētu šo darījumu, taču es esmu pārliecināta, ka tieši tāpat notika toreiz, kad tilts tika celts — šķietami par godu karalienei Viktorijai. Kāds būvuzņēmējs būs sa­maksājis Viņas Majestātes izraudzītajiem pārstāvjiem, lai dabūtu šo darbu, un mēs šai pilsētā vēl arvien cienām senās paražas: Tiec pie naudas, lai tur vai kas. Tādas ir senās paražas.

Savādi iedomāties, ka dāmas rišās un stīpotos svārkos reiz staigājušas pa šo tiltu un liekušās pār šiem smalkā kaluma reliņiem, lai aplūkotu ainavu, kas tagad kļuvusi tik dārga un drīz būs privātīpašums: ūdens virpuļus lejā, gleznainās kaļķakmens klintis rietumos, turpat līdzās fabrikas, kuras četrpadsmit stundu dienā strādā ar pilnu jaudu, tajās mudžēt mudž pakalpīgi lauķi, vienmēr gatavi raut nost savu cepuri; tumsā fabrikas mirgo kā ar gāzi apgaismoti spēļu nami.

Es stāvēju uz tilta un raudzījos pār margām uz augšteces ūdeņiem, gludiem kā sīrups, tumšiem un klusiem, draudīga, slēpta spēka pilniem. Otrā pusē bija ūdenskritumi, virpuļi, baltais troks nis. Tas ir krietnu gabalu uz leju. Es sajutu savu sirdi, sajutu reiboni. Un arī elpas trūkumu, it kā būtu iegrimusi pāri galvai. Bet kur iegrimusi? Ne jau ūdenī; šis ir kaut kas blīvāks. Laiks: sens, auksts laiks, senas bēdas, kuras nogulsnējas slāņos kā dūņas dīķī.

Piemēram: