Aklais slepkava

"Ko tu šodien redzēji?" Ričards mēdza jautāt pie vakariņu galda, un es paklausīgi uzskaitīju redzēto, kā atķeksēdama namu pēc nama, parku pēc parka, skulptūru pēc skulptūras: Londonas Tauers, Bakingemas pils, Kensingtona, Vestminsteras abatija, Parla­menta ēkas. Viņš nemudināja mani apmeklēt muzejus, atskaitot Dabas vēstures muzeju. Tagad es brīnos, kāpēc gan viņam šķita, ka skats uz tik daudziem lieliem, izbāztiem dzīvniekiem nāks par labu manai izglītošanai? Jo tad jau bija skaidrs kā diena, ka visiem šiem apmeklējumiem ir viens mērķis — mana izglītošana. Kāpēc lai man pašai vai Ričarda priekšstatam par to, kādai man jākļūst, nāktu par labu šie izbāztie dzīvnieki, nevis, piemēram, viena telpa ar gleznām? Man liekas, es to zinu, bet varbūt es maldos. Varbūt izbāztie dzīvnieki savā ziņā bija kā zvēru dārzs — kaut kas tāds, uz kurieni ved izklaidēties bērnu.

Tomēr es aizgāju uz Nacionālo galeriju. To ieteica viesnīcas konsjeržs, kad man bija izbeigušies nami. Galerija mani nokau­sēja — tā bija kā lielveikals, tik daudz ļaužu sadrūzmējušies pie sienām, tik daudz žilbas, — taču reizē arī sajūsmināja. Nekad nebiju redzējusi tik daudz kailu sieviešu vienuviet. Tur bija arī daži kaili vīrieši, tomēr ne gluži tik kaili. Tur bija arī daudz krāšņu tērpu. Kails un apģērbts: varbūt tās ir pamata kategorijas, tāpat kā sievietes un vīrieši. Nu, vismaz Dievs tā domāja. (Lora bērnībā: Ko Dievs velk mugurār)

Pie visām šīm vietām mašīna un šoferis palika gaidām, bet es moži devos iekšā pa kādiem vārtiem vai durvīm, cenzdamās izskatīties mērķtiecīga; cenzdamās neizskatīties tik vientuļa un tukša. Un tad es blenzu un blenzu, lai vēlāk būtu ko teikt. Taču patiesībā es nemaz neizpratu to, ko redzēju. Nami ir tikai nami. Nekas īpašs tiem nepiemīt, ja nezini neko par arhitektūru vai par to, kas šajos namos reiz noticis, un es to nezināju. Man trūka pārskata talanta; likās, mans skatiens atduras tieši tajā, uz ko man jāskatās, un es uztvēru vienīgi faktūras: ķieģeļu vai akmens graudainumu, vaskotu koka margu gludumu, noplukušas zvērādas raupjumu. Kaula rievojumu, ziloņkaula silto kvēli. Stikla acis.

Papildus šim izglītojošām ekskursijām Ričards skubināja mani iet iepirkties. Man bija bail no pārdevējiem, un es nopirku maz. Citās reizēs es devos pie friziera. Ričards nevēlējās, lai es apgriežu matus vai lieku ilgviļņus, tāpēc es to nedarīju. Man vislabākais esot vienkāršs stils, viņš teica. Tas piestāvot manai jaunībai.

Dažkārt es vienkārši staigāju apkārt vai sēdēju uz parka soli­ņiem, gaidīdama, līdz pienāks laiks atgriezties. Lāgiem man līdzās apsēdās kāds vīrietis un lūkoja uzsākt sarunu. Tad es gāju prom.

Daudz laika es pavadīju, mainīdama tērpus. Niekodamās ar lencītēm, sprādzēm, cepuru slīpumu, zeķu vīlēm. Raizēdamās par to, cik piemērots ir kāds apģērba gabals, kāda dienas stunda. Nebija neviena, kas aizpogātu man aizmugurē kleitu, pateiktu, kā es iz­skatos no mugurpuses un vai blūzes mala kārtīgi sabāzta aiz svārku jozmeņa. To mēdza darīt Rīnija vai Lora. Man viņu pietrūka, un es centos šo trūkumu nejust.

Vīlēju nagus, mērcēju pēdas. Izplūcu vai noskuvu matiņus: tas bija nepieciešams, lai es būtu gluda, bez kādiem sariem. Topo­grāfija kā mitrs māls, virsma, pār kuru slīd plaukstas.

Mēdza teikt, ka medusmēnesis ir domāts tam, lai jaunlaulātie labāk iepazītu viens otru, taču es, dienām ritot, jutu, ka Ričardu pazīstu arvien mazāk. Viņš turējās nomaļus, vai varbūt tā bija slēpšanās? Atkāpšanās izdevīgākā vietā. Lai nu kā, es savukārt ieguvu veidolu — to veidolu, ko man paredzējis viņš. Ikreiz, kad ieskatījos spogulī, bija ietonēta arvien lielāka daļa no manis.

Pēc Londonas mēs devāmies uz Parīzi — ar kuģi, kas pārveda mūs pār jūras šaurumu, un tad ar vilcienu. Dienas Parīzē ārēji bija ļoti līdzīgas dienām Londonā, lai gan brokastis bija citādas: ciets veģis, zemeņu ievārījums, kafija ar karstu pienu. Maltītes bija sulīgas; Ričards tām pievērsa milzīgu uzmanību, īpaši vīniem. Viņš mūždien atkārtoja, ka mēs neatrodoties Toronto, lai gan šis fakts man bija pašsaprotams.

Es redzēju Eifeļa torni, bet neuzbraucu augšā, jo jutu netīksmi pret augstumu. Es redzēju Panteonu un Napoleona kapu. Es neredzēju Notrdamu, jo Ričardam nepatika baznīcas, vismaz ne katoļu baznīcas, viņš uzskatīja, ka tās izsūc spēkus. Jo sevišķi vīraks notrulinot smadzenes.

Franču viesnīcā bija bidē, kura funkcijas man izskaidroja Ri­čards, tikko manāmi vīpsnādams, pēc tam kad bija pieķēris mani mazgājam tajā kājas. Es nodomāju — šie franči tiešām saprot kaut ko tādu, ko citi nesaprot. Viņi izprot miesas vēlmes. Vismaz atzīst, ka tādas pastāv.