Aklais slepkava

Viesnīcās viņš noteikti bija brīdinājis, lai mani neaicina pie telefona. Lai nesavieno ar mūsu istabu, kamēr esmu tur. Viņš tīši bija turējis mani neziņā.

Nodomāju, ka man kļūs slikti, tomēr nelabumu nesajutu. Pēc brīža es nokāpu lejup. Ja zaudēsi savaldīšanos, tad zaudēsi cīņu, mēdza teikt Rīnija. Ričards sēdēja sētaspuses verandā ar glāzi džina un tonika. Cik Vinifreda bijusi prātīga, sagādādama džina krā­jumu; to viņš bija apliecinājis jau divas reizes. Bija pielieta vēl viena glāze un gaidīja mani uz zemā, baltā metālkaluma galdiņa ar stikla virsmu. Es paņēmu glāzi. Pret kristālu iedzinkstējās ledus. Tā vajadzēja skanēt manai balsij.

"Žēlīgais Dievs," sacīja Ričards, paskatījies uz mani. "Man likās — tu devies atsvaidzināties. Kas noticis tavām acīm?" Tās laikam bija apsarkušas.

"Tēvs ir miris," es ierunājos. "Viņi ir nosūtījuši piecas tele­grammas. Tu man nepateici."

"Mea culpa," Ričards sacīja. "Es zinu, ka būtu vajadzējis pateikt, bet es gribēju aiztaupīt tev raizes, dārgā. Tur vairs neko nevarēja darīt, mēs nekādi nespējām laikus pagūt uz bērēm, un es negri­bēju tev visu sapostīt. Droši vien esmu rīkojies arī egoistiski — es gribēju, lai tu esi vienīgi mana, kaut vai īsu laiciņu. Tagad apsēdies un saņemies, un iedzer, un piedod man. Ar to visu mēs tiksim galā rīt."

Tveice bija apdullinoša; tur, kur maurā krita saules stari, zāle bija žilbinoši zaļa. Ēnas zem kokiem bija biezas kā darva. Ričarda balss mani sasniedza saraustītās taktīs, kā Morzes kods: es dzirdēju tikai atsevišķus vārdus.

Raizes. Laikus. Sapostīt. Egoistiski. Piedod man.

Ko es tur varēju atbildēt?

Bali dzeltena cepure

Ziemassvētki bija pienākuši un aizgājuši. Es pūlējos tos ne­ievērot. Tomēr Mairu nevarēja atraidīt. Viņa man uzdāvināja mazu pudiņu, ko pati pagatavojusi no sīrupa un želatīna maisījuma un izrotājusi ar cukurotu ķiršu pusītēm, spilgti sarkanām kā aplīši uz vecā stila striptīzdejotājas krūšgaliem, un vēl izkrāsotu divdimensiju koka kaki ar nimbu un eņģeļa spārniem. Viņa teica, ka Piparkūku namiņā šos kaķus visi pirkuši kā traki, un viņai tie liekoties burvīgi, viens palicis pāri, tam esot mazītiņa plaisiņa, ko tikpat kā nevarot saredzēt, un tas noteikti izskatīšoties jauki pie sienas virs manas plīts.

Laba vieta, es viņai teicu. Augšā eņģelis, turklāt vēl gaļēdājs eņģelis — būtu pēdējais laiks tikt skaidrībā ar šo jautājumu! Apakšā plīts, atbilstoši visiem ticamākajiem viedokļiem. Un mēs, visi pārējie, pa vidu, iestrēguši Vidējā Zemē, pannas līmenī. Na­baga Maira apstulba kā allaž, dzirdot teoloģiskas pārrunas. Viņai pa prātam ir viņas vienkāršais Dievs — vienkāršs un svaigs kā redīss.

Ziema, kuru mēs gaidījām, pienāca Vecgada vakarā — stiprs sals, kam sekoja pamatīgs sniegs nākamajā dienā. Tas virpuļoja lejup aiz loga, spainis pēc spaiņa, it kā Dievs bērnu teātra izrādes noslē­gumā kaisītu ziepju pārslas. Es ieslēdzu meteoroloģisko kanālu, lai iegūtu pilnu pārskatu, — ceļi slēgti, mašīnas iesnigušas, elektrības padeve pārtrūkusi, tirdzniecība apstājusies, strādnieki biezās drēbēs bradā apkārt kā milzīgi bērni, kuri satuntuļojušies, lai ietu ārā spēlēties. Izklāstīdami to, ko eifēmiski apzīmēja par "pašreizējo stā­vokli", jauniņie diktori nezaudēja savu pašpārliecināto optimismu — kā jau parasti, lai kāda katastrofa būtu notikusi. Viņiem piemīt tik bezgalīga bezrūpība kā trubadūriem vai atrakciju parka čigānietēm, vai apdrošināšanas aģentiem, vai biržas gudriniekiem — viņi izsaka

pārspīlētus pareģojumus, skaidri zinādami, ka nekas no tā, ko viņi mums stāsta, var ari nepiepildīties.

( Piezvanīja Maira, lai apjautātos, vai ar mani viss kārtībā. Viņa

teica, ka, līdzko beigšot snigt, atbraukšot Volters, lai izraktu mani laukā.

"Nemuļķojies, Maira," es sacīju. "Es ļoti labi varu izrakties laukā pati." (Meli — es netaisījos kustināt ne pirkstu. Man bija krietni zemesriekstu sviesta krājumi, es varēju nogaidīt. Tomēr kompānija nekaitētu, un draudi, ka sākšu rīkoties pati, parasti paātrināja Voltera ierašanos.)

"Neuzdrošinies ņemt rokā lāpstu!" Maira piekodināja. "Simtiem vecu… tava vecuma cilvēku katru gadu nomirst no sirdslēkmes, lāpstojot sniegu! Un, ja nodzisīs elektrība, apejies ar svecēm uzmanīgi!"

"Mani vēl nav piemeklējusi vecuma plānprātība," es atcirtu. "Ja es nodedzināšu māju, tad tas būs tīšām."

Volters atbrauca, Volters lāpstoja sniegu. Viņš bija atvedis papīra maisu ar virtuļcaurumiem; mēs tos ēdām pie virtuves galda, es piesardzīgi, Volters pilnām mutēm, tomēr domīgi. Viņš ir tāds vīrietis, kuram košļāšana ir domāšanas paveids.

Tad man atmiņā atausa pantiņš, kas parasti bija izlikts Svaigo, mīksto virtuļu bodītes logā Sanīsaidas izpriecu parkā — kurā gadā? — 1935. gada vasarā:

Kur vien tev klejot, brālīt, Ko vien tu pasāktu — Uz virtuli tu raugies Un ne uz caurumu.