Aklais slepkava

Mēs bijām apmetušies viesnīcā Lutetia, kas kara laikā kļuva par nacistu štābu, bet kā lai mēs būtu to zinājuši? Rīta kafiju es mēdzu dzert viesnīcas kafejnīcā, jo baidījos iet kaut kur citur. Biju iedomājusies — ja izlaidīšu viesnīcu no acīm, tad vairs nekad nespēšu to atrast. Tolaik es jau zināju, ka tā franču valoda, ko man iemācījis misters Ērskins, gandrīz nekam nav derīga: Le coeur a ses raisons que la raison ne connaīt point — dzirdot šo frāzi, neviens neatnestu man papilddevu karsta piena.

Mani apkalpoja vecs viesmīlis ar valzirga seju; viņš prata ieliet kafiju un karsto pienu no divām krūzēm vienlaikus, turot tās paceltas augstu gaisā, un tas mani valdzināja tik ļoti, it kā viņš būtu burvju mākslinieks, kurš rāda trikus bērnam. Kādu dienu viņš man jautāja — viņš mazliet mācēja angliski: "Kāpēc jūs skumstat?"

"Es neskumstu," es atbildēju un sāku raudāt. Svešinieku līdz­cietība var būt postoša.

"Jums nevajadzētu skumt," viņš teica, raudzīdamies manī ar savām melanholiskajām, blāvajām valzirga acīm. "Vainīga laikam ir mīlestība. Bet jūs esat jauna un skaista, skumjām būs laiks vēlāk." Franči ir skumju lietpratēji,' viņi pazīst visus veidus. Tāpēc viņiem ir bidē. "Mīlestība ir briesmīga," viņš teica, plikšķinādams man pa plecu. "Bet, ja tās nav, ir vēl sliktāk."

Iespaids tika nedaudz sabojāts nākamajā dienā, kad viņš izteica man nepiedienīgu piedāvājumu, vismaz tā man likās: franciski es nemācēju pietiekami labi, lai zinātu skaidri. Galu galā viņš nemaz nebija tik vecs — varbūt gadi četrdesmit pieci. Man būtu vaja­dzējis piekrist. Taču attiecībā uz skumjām viņš maldījās: daudz labāk ir skumt jaunībā. Skumja, skaista meitene modina tieksmi mierināt — atšķirībā no skumjas večas. Bet lai nu tas paliek.

Tad mēs devāmies uz Romu. Roma man šķita pazīstama — vismaz tai man bija konteksts, ko pirms daudziem gadiem sa­gādājis misters Ērskins un viņa latīņu stundas. Es redzēju Forumu jeb to, kas palicis no tā pāri, un Apijas ceļu, un Kolizeju, kurš atgādināja peļu sagrauztu sieru. Dažādus tiltus, dažādus apdilušus eņģeļus, nopietnus un domīgus. Es redzēju plūstam Tibru, dzeltenu kā dzeltenā kaite. Es redzēju Sv. Pētera katedrāli, tiesa, tikai no ārpuses. Ta bija ļoti liela. Manuprāt, man būtu vajadzējis manīt Musolīni fašistiskos karotājus melnos mundieros maršējam apkārt un piekaujam cilvēkus — vai viņi to jau darīja? — tomēr viņus es neredzēju. Tādām norisēm ir nosliece palikt neredzamām, ja vien pats neesi to objekts. Citādi tu ieraugi tās tikai vēlāk, kino­hronikās vai filmās, kuras uzņemtas ilgi pēc notikušā.

Pēcpusdienās es pasūtināju tasi tējas — es pamazām iemanījos pasūtināt, apsvēru, kādā tonī runāt ar viesmīļiem, kā turēt viņus drošā attālumā. Dzerdama tēju, es rakstīju pastkartes. Manas pastkartes bija adresētas Lorai un Rīnijai un vairākas arī tēvam. Pastkartēs bija attēloti tie nami, kurus biju vesta aplūkot, — sīkās sēpijas detaļās fotogrāfijas rādīja to, ko man būtu vajadzējis redzēt. Vēstis, ko es rakstīju uz pastkartēm, bija muļķīgas. Rīnijai: Laiks ir brīnišķīgs. Es to izbaudu. Lorai: Šodien redzēju Kolizeju, kur senāk kristiešus meta lauvām. Tev būtu interesanti. Tēvam: Ceru, ka esi pie labas veselības. Ričards sūta sveicienus. (Tas nu nebija tiesa, taču es sāku aptvert, kādi meli no manis kā no laulātas sievas tiek gaidīti automātiski.)

Kad mūsu medusmēnesim paredzētais laiks tuvojās beigām, mēs vienu nedēļu pavadījām Berlīnē. Ričardam tur bija kaut kādas darīšanas, saistītas ar lāpstu kātiem. Viena no Ričarda firmām ražoja lāpstu kātus, bet vāciešiem trūka koksnes. Jārok bija daudz, vēl vairāk tika paredzēts, un Ričards varēja piegādāt lāpstu kātus par zemāku cenu nekā viņa konkurenti.

Kā mēdza sacīt Rīnija, Katrs nieciņš ir no svara. Un viņa mēdza sacīt arī, Darījumi ir darījumi, tak savas viltības tur pie­tiek. Bet es par darījumiem nezināju nenieka. Mans uzdevums bija smaidīt.

Jāatzīst, ka Berlīnē man patika. Nekur es nebiju jutusies tik blonda. Vīrieši bija ārkārtīgi pieklājīgi, lai gan nemēdza atskatīties, ieiedami pa virpuļdurvīm. Rokas skūpstīšana notušēja daudzus grēkus. Tieši Berlīnē es iemācījos iesmaržot sev plaukstu locītavas.

Pilsētas es ielāgoju pēc to viesnīcām, viesnīcas pēc to vannas istabām. Apģērbšanās, izģērbšanās, gulēšana ūdenī. Bet pietiks šo ceļojuma piezīmju.

Toronto mēs atgriezāmies caur Ņujorku, augusta vidū, tveices viļņa laikā. Pēc Eiropas un Ņujorkas Toronto šķita zema un šaura. Pie Jūnionstacijas virmoja asfalta izgarojumu dūmaka, tur lāpīja ielas seguma bedres. Mūs sagaidīja īrēta automašīna un aizveda garām tramvajiem, to putekļiem un šķindai, tad garām greznajām bankām un lielveikaliem, tad augšup pa nogāzi uz Rouzdeilu, kastaņu un kļavu ēnā.