Aklais slepkava

Viņš paskatās pulkstenī un tad atkal ārā pa logu, un tur jau viņa nāk, diagonāli tipina pa parku, šodien platmalainā cepurē un cieši sajoztā, rūtainā kostīmā, somiņa cieši iespiesta padusē, ieloču svārki šūpojas vienā taktī ar dīvaino, lēkājošo gaitu — itin kā viņa joprojām nebūtu pieradusi staigāt uz pakaļkājām. Bet varbūt vainīgi augstie papēži. Viņš nereti ir prātojis, kā gan viņas saglabā līdzsvaru. Nu viņa apstājas kā pēc režisora mājiena; tāpat kā allaž, paskatās apkārt gluži kā apžilbuši, it kā nule pamodināta no mulsinoša sapņa, un abi vīri, kuri lasa papīrus, nopēta viņu no galvas līdz kājām. Kaut kas pazudis, jaunkundzīt? Taču viņa iet tālāk, šķērso ielu, caur lapām viņš saskata viņu pa daļām, viņa laikam meklē mājas numuru. Nu viņa kāpj augšā pa lieveņa pa­kāpieniem. Iedūcās zvans. Viņš nospiež pogu, nodzēš cigareti, iz­slēdz galda lampu, atslēdz durvis.

Sveiks. Esmu galīgi aizelsusies. Negaidīju liftu. Viņa aizver durvis, stāv ar muguru pret tām.

Neviens tev nesekoja. Es skatījos. Vai cigaretes atnesi?

Un tavu čeku, un pamatīgu pudeli viskija, augstākā labuma. Nospēru to no mūsu bagātīgā bāriņa. Vai esmu tev teikusi, ka mums ir bagātīgs bāriņš?

Viņa cenšas izturēties bezrūpīgi, pat vieglprātīgi. Tas viņai diez cik labi nepadodas. Viņa novilcina laiku, lai izdibinātu, ko viņš grib. Viņa nekad nespertu pirmo soli, viņai nepatīk sevi nodot. Laba meitene. Viņš tuvojas, apskauj viņu. Ak es esmu laba meitene? Dažreiz es jūtos kā gangstera brūte — skraidu un izpildu tavus rīkojumus.

Tu nevari būt gangstera brūte, es nemaz neesmu gangsteris. Tu par daudz skaties filmas.

Ne tuvu ne pietiekami, viņa saka, lūpas gandrīz skar viņa kaklu. Viņam derētu apcirpt matus. Maigas dzelkšņu pūkas. Viņa atpogā četras augšējās pogas, ieslīdina plaukstu viņam zem krekla. Miesa viņam tik sablīvēta, tik blīva. Smalki graudaina, apsvilusi. Viņa ir redzējusi pelnutraukus, kas grebti no šādas koksnes.

Aklais slepkava: Sarkanais brokāts

Tas bija jauki, viņa jūsmo. Vanna bija jauka. Nekad nebiju iztēlojusies tevi ar sārtiem dvieļiem. Salīdzinot ar agrāko, te valda īsta pārpilnība.

Kārdinājums uzglūn visur, viņš saka. Gaļas podi aicina. Es teiktu, ka viņa ir amatiere ielene, vai tev tā nešķiet?

Viņš bija ietinis viņu vienā no sārtajiem dvieļiem, slapju un slidenu aiznesis uz gultu. Tagad viņi guļ zem gultas pārsega raupjā ķirškrāsas zīda, atlasa palagos, un dzer viņas sagādāto viskiju. Tas ir smalks labības šķirņu maisījums, dūmains un silts, noiet lejā tik gludi kā krējuma konfekte. Viņa tīksmīgi izstaipās, prātā tikai īsu mirkli pazib jautājums — kas mazgās palagus.

Viņa nekad nespēj pārvarēt pārkāpuma apziņu šajās dažādajās istabās — izjūtu, ka viņa ielaužas aiz privātām robežām, pie tiem, kas šeit parasti dzīvo. Viņai gribētos ielūkoties skapjos, kumodes atvilktnēs — nevis ko ņemt, tikai apskatīt; redzēt, kā dzīvo citi cilvēki. Reāli cilvēki; reālāki nekā viņa. To pašu gribētos izdarīt arī ar viņa mantām, tikai viņam jau nav ne skapju, ne kumodes atvilktņu, vismaz ne tādu, kas piederētu viņam. Nekas nav at­rodams, nekas nevar viņu nodot. Tikai piebāzta, zila ceļasoma, kuru viņš tur aizslēgtu. Parasti tā ir zem gultas.

Kabatu saturs ne par ko neliecina; pāris reižu viņa ir tās pār­meklējusi. (Tā nebija spiegošana, viņa tikai vēlējās uzzināt, kas īsti notiek, kāds tas ir, kāds ir viņu stāvoklis.) Mutauts, zils ar baltu maliņu; mazliet sīknaudas; divi cigarešu nodeguļi, ietīti sviestpapīrā — laikam pietaupījis. Saliecamais nazis, vecs. Reiz — divas pogas, krekla pogas, kā viņai bija šķitis. Viņa nebija piedāvājusies piešūt tās atpakaļ, jo tad viņš saprastu, ka viņa okšķerējusi. Lai viņš labāk domā, ka viņai var uzticēties.

Autovadītāja apliecība, uzvārds nav viņa. Dzimšanas apliecība,

tāpat. Dažādi uzvārdi. Viņai kārotos izķemmēt viņu kā ar smalku ķemmīti. Pavandīties viņā. Apgriezt viņu ar kājām gaisā. Iztukšot.

Viņš dzied klusu, samtainā balsī kā radio dūdotājs:

Tik drūmi vien, traks mēness lien, un tu Būt uzticīga solies man, es buču nolaupu, Man roka tev zem drēbēm slīd, Mums varen jautri iet šobrīd, Bet uzaust rīts — tu projām ej — Es noskumstu.

Viņa iesmejas. Kur tu to rāvi?

Tā ir mana ieleņu dziesma. Tā iederas šajā vidē.

Viņa nemaz nav īsta ielene. Pat ne amatiere. Nedomāju, ka viņa ņem naudu. Visdrīzāk tiek atalgota kādā citā veidā.

Ar kaudzi šokolādes konfekšu. Vai tu par to būtu ar mieru?

Tad man vajadzētu pāris kravas kastes ar konfektēm, viņa atbild. Es esmu padārga. Gultas pārklājs ir no īsta zīda, man patīk tonis — spilgts, bet izskatās itin jauki. Tas nāk par labu sejaskrāsai, tāpat kā sārti sveču abažūri. Vai esi sagudrojis tālāk? Ko — tālāk?

Manu stāstu.

Tavu stāstu?

Jā. Vai tad tas nav domāts man?

Ak, jā, viņš saka. Protams. Es vispār nedomāju ne par ko citu. Pat naktīs neguļu.

Melis. Vai tas tevi garlaiko?

Mani nespētu garlaikot nekas tāds, kas iepriecina tevi.

Ak Dievs, cik galanti. Mums biežāk derētu sārti dvieļi. Drīz tu skūpstīsi manu kristāla kurpīti. Tomēr turpini vien.

Kur es paliku?