Aklais slepkava

Tas, pie kā viņš patlaban strādā, ir ideja — vai ideja par ideju. Par kādu ārpuszemes civilizāciju, kura nosūta kosmosa kuģi izpētīt Zemi. Šie citplanētieši, kuri sastāv no kristāliem un ir ārkārtīgi augsti organizēti, mēģina nodibināt sakarus ar tām Zemes būtnēm, kuras šķiet līdzīgas pašiem: ar brillēm, logu rūtīm, Ve­nēcijas stikla papīrpresēm, vīna kausiem, briljanta gredzeniem. Viņiem nekas neizdodas. Tad viņi nosūta ziņojumu uz dzimteni: Uz šīs planētas saglabājies daudz reliktu, kas liecina par reiz uz­plaukušu, bet tagad mirušu civilizāciju, kura noteikti bijusi ļoti augsti attīstīta. Nespējam noteikt, kāda katastrofa iznīcinājusi visas saprātīgās būtnes. Šobrīd uz planētas atrodami tikai dažādi viskozi, zaļi, filigrāni veidojumi un liels daudzums ekscentrisku lodīšu no pusšķidrām dūņām; šīs lodītes tiek mētātas šurpu turpu neizprotamās straumēs, ko veido gaišais, caurspīdīgais šķidrums, kurš klāj pla­nētas virsmu. Spalgie pīkstieni un rezonējošie vaidi, ko izraisa lodītes, acīmredzot piedēvējami berzes vibrācijai un nav uzskatāmi par valodu.

Tomēr tas nav stāsts. Tas nevar būt stāsts, ja vien citplanētieši neuzbrūk un nesāk visu postīt, un kāda dāma neizlec no biksēm. Taču iebrukums būtu priekšnoteikumu pārkāpums. Ja jau kristāla būtnes domātu, ka uz šīs planētas nav dzīvības, tad kālab lai viņi tur nolaistos? Varbūt arheoloģisku iemeslu dēļ. Lai paņemtu paraugus. Ārpuszemes putekļsūcējs pēkšņi izsūc tūkstošiem logu no Ņujorkas debesskrāpjiem. Arī tūkstošiem banku direktoru tiek izsūkti laukā un kliegdami iegāžas nāvē. Tas būtu skaisti.

Nē. Arī tas vēl nav stāsts. Viņam jāuzraksta kaut kas tāds, ko labi pirks. Tātad atpakaļ pie tā, kas nepieviļ nekad — pie asinskārajām mironēm. Šoreiz viņš piešķirs tām violetus matus un laidīs darbā zem indīgajiem, mēļajiem stariem, kas plūst no divpadsmit Arnas mēnešiem. Vislabāk ir iztēloties vāka ilustrāciju, kuru puiši noteikti izgudros, un tad turpināt, balstoties uz to.

Tās sievietes viņam ir apnikušas. Apnikuši viņu ilkņi, viņu vingrums, viņu tvirtās, tomēr kuplās krūtis gluži kā greipfrūta pusītes, viņu nesātība. Apnikuši garie, sarkanie nagi un odžu acis. Apnicis šķaidīt viņām galvas. Apnikuši varoņi, kuru vārdi ir Vils vai Bērts, vai Neds, vienzilbīgi vārdi; apnikuši viņu lāzerieroči, metāliskais, cieši piegulošais apģērbs. Desmit centu par katru mirkli, kurā lasītājam pārskrien šermuļi. Tomēr iztikt ar to var, ja vien viņš jaudās saglabāt tempu, un nabags jau nedrīkst būt izvēlīgs.

Nauda atkal iet uz beigām. Viņš cer, ka viņa atnesīs čeku no kādas abonenta kastītes, kura nav uz viņa vārda. Viņš čeku parakstīs, viņa izņems naudu; uz sava vārda, savā bankā, viņai problēmas neradīsies. Viņš cer, ka viņa atnesīs pastmarkas. Viņš cer, ka viņa atnesīs cigaretes. Atlikušas vairs tikai trīs.

Viņš soļo šurpu turpu. Grīda čīkst. Cietkoksne, tomēr plan­kumaina tajās vietās, kur tecējis radiators. Šis dzīvojamo māju kvartāls būvēts pirms kara, vientuļiem darījumu cilvēkiem ar labu raksturu. Tolaik viss šķita cerīgāks. Tvaika apkure, karstais ūdens, kas nekad nebeidzas, flīzēti gaiteņi, — viss modernākais. Tagad ziedu laiki tam visam jau aiz muguras. Pirms pāris gadiem, vēl būdams jauns, viņš pazina kādu meiteni, kurai šeit bija dzīvoldis. Medicīnas māsa, cik viņš atceras: prezervatīvi naktsgaldiņa at­vilktnē. Viņai bija gāzes pavards ar diviem degļiem, dažreiz viņa gatavoja viņam brokastis — šķiņķi ar olām, sviestainas pankūkas ar kļavu sīrupu, viņš bija laizījis to viņai no pirkstiem. Tur bija izbāzta brieža galva, palikusi no iepriekšējiem īrniekiem; viņa bija žāvējusi zeķes, pakarinādama tās uz ragiem.

Sestdienas pēcpusdienas, otrdienas vakarus, katru viņas brīvo brīdi abi bija pavadījuši dzerdami — viskiju, džinu, vodku, kas nu gadījās pie rokas. Viņai patika vispirms pamatīgi piedzerties. Viņa negribēja iet ne uz kino, ne padejot; šķita, viņa nevēlas ne romantiku, ne romantisku izlikšanos, un labi vien bija. Viņa prasīja vienīgi izturību. Viņai patika paklāt segu uz vannas istabas grīdas; viņai patika cietās flīzes zem muguras. Viņa ceļgaliem un elkoņiem tā bija gatavā elle, bet tobrīd jau viņš to nemanīja, uzmanība bija pievērsta kam citam. Viņa vaidēja, it kā atrastos starmešu gaismā, mētāja galvu šurpu turpu, valbīja acis. Reiz viņš paņēma viņu stāvus, lielajā sienas skapī. Dreboši ceļgali, naftalīna smārds, apkārt svētdienas kreps, vilnas jakas un puloveri. Viņa bija raudājusi no baudas. Pametusi viņu, apprecējās ar advokātu. Izdevīga partija, balta līgavas kleita; viņš par to bija lasījis avīzē, uzjautrināts, neturēdams ļaunu prātu. Meitenei veicies, viņš bija nodomājis. Palaistuves dažkārt izvelk pilno lozi.

Zaļā jaunība. Dienas bez nosaukumiem, neprātīgas pēcpus­dienas, žiglas un bezdievīgas, un ātri pārejošas, un nekādu ilgu ne pirms, ne pēc tam, netika pieprasīti vārdi, nekas nebija jāmaksā. Pirms viņš iepinās lietās, kuras sapinās.