Aklais slepkava

Es vēl nezināju, ka manu sajūsmas trūkumu — manu pre­tīgumu, pat ciešanas — mans vīrs uzskatīs par kaut ko normālu un pat vēlamu. Viņš bija viens no tiem vīriešiem, kuri domā, ka tad, ja sieviete nespēj gūt seksuālu baudu, tas nāk tikai par labu, jo tad viņai nenāks prātā klaiņot apkārt un meklēt to kaut kur citur. Varbūt tajos laikos šāda attieksme bija gluži parasta. Bet varbūt arī ne. To es nekādi nevaru zināt.

Ričards bija gādājis, lai uz mūsu istabu nogādā pudeli šam­panieša — tai brīdī, kuru viņš uzskatīja par piemēroto. Un mušu vakariņas tāpat. Es aizkliboju uz vannas istabu un ieslē-dzos tur, kamēr viesmīlis uzklāja pārnēsājamu galdiņu, pārklātu ar baltu linu galdautu. Man mugurā bija tērps, kurš Vinifredai šķitis piemērots šim gadījumam — atlasa naktskrekls laškrāsas toni, apdarināts ar smalkām mežģīnēm, pelēkām kā zirnekļa tīmeklis. Es centos sakopties ar mazgājamo drāniņu un tad nesapratu, kur lai to liek: sarkanie traipi uz tās bija tik skaidri saredzami, it kā man būtu asiņojis deguns. Beigās es iemetu to atkritumu grozā un cerēju, ka viesnīcas istabene nodomās — tā tur iekritusi kļūdas pēc.

Tad es iesmaržojos ar Liū — ar parfīmu, kurš man šķita trausls un gurdens. Tad es jau biju uzzinājusi, ka šāds nosaukums tam dots par godu kādai meitenei no operas — verdzenei, kuras liktenis bijis izdarīt pašnāvību, lai nepieviltu savu mīļoto vīrieti, kurš savukārt mīlējis kādu citu. Tā, lūk, notika operās. Šīs smaržas man nelikās labvēlīgas, tomēr es raizējos, ka citādi odīšu dīvaini. Es odu dīvaini. Šis dīvainais smārds bija nācis no Ričarda, bet nu tas bija manējais. Es cerēju, ka neesmu sacēlusi pārāk lielu troksni. Nevilši elsieni, strauji ievilkta elpa kā lecot aukstā ūdenī.

Vakariņās bija steiks ar salātiem. Es lielākoties ēdu salātus. Visas salātlapas viesnīcās tolaik bija vienādas. Tās garšoja pēc bāli zaļa ūdens. Tās garšoja pēc salnas.

Nākamās dienas ceļojums vilcienā uz Ņujorku noritēja bez kādiem notikumiem. Ričards lasīja avīzes, es lasīju žurnālus. Saru­nas, kuras mēs risinājām, neatšķīrās no tām, kuras bijām risinājuši pirms kāzām. (Es vilcinos dēvēt tās par sarunām, jo pati nerunāju necik daudz. Es smaidīju, piekritu un neklausījos.)

Ņujorkā mēs ieturējām vakariņas kādā restorānā kopā ar Ričarda draugiem — precētu pāri, kuru vārdus neatceros. Viņi, bez šaubām, bija jaunbagātnieki: tik jauni, ka tas lēktin lēca acīs. Viņu drēbes izskatījās tā, it kā viņi būtu izvārtījušies līmē, bet pēc tam pavāļājušies pa simtdolāru banknotēm. Es prātoju, kā gan viņi tikuši pie tādas naudas; tai bija aizdomīga piesmaka.

Šie ļaudis nebūt nepazina Ričardu nez cik labi un arī ne­ilgojās iepazīt: viņi vienkārši bija Ričardam parādā par kādu vārdā nenosauktu pakalpojumu, tas arī viss. Pret Ričardu viņi izturējās ar bailēm, ar zināmu godbijību. To es nopratu, vērodama spēli ar šķiltavām: kas ko kam aizdedzināja un cik žigli. Ričards izbau­dīja viņu godbijību. Viņš izbaudīja to, ka viņam — un kā viņa piedēklim arī man — tiek pasniegta uguns.

Es atskārtu, ka Ričards ir vēlējies vakariņot kopā ar viņiem ne tikai tādēļ, lai sagādātu sev verdziski pazemīgu iztapoņu svītu, bet arī tāpēc, ka nav gribējis palikt vienatnē ar mani. Es jau nevarēju viņu vainot: man bija maz ko teikt. Un tomēr tagad — sa­biedrībā — viņš bija gādīgs, maigi aplika man ap pleciem mēteli, izrādīja man mazus, sirsnīgus uzmanības apliecinājumus, allaž kaut kur viegli pieskārās man ar roku. Ik pa brīdim viņš pārlaida ska­tienu telpai, vērodams klātesošos vīriešus, lai redzētu, kurš viņu apskauž. (To es, protams, redzu, atskatoties pagātnē: tai laikā es no tā visa nemanīju nenieka.)

Restorāns bija ļoti dārgs un arī ļoti moderns. Neko tamlīdzīgu es nekad nebiju redzējusi. Viss drīzāk vizuļoja, nevis spīdēja; tur bija balināta koksne un misiņa apkalumi, un visur spilgts stikls, un daudz metāla virsmu. Stilizētu sieviešu skulptūras no misiņa vai tērauda, gludas kā krējuma konfektes, ar uzacīm, bet bez acīm, ar plūdlīniju gurniem un bez kāju pēdām, ar delmiem, kas iekūst atpakaļ torsā; baltas marmora lodes; apaļi, iluminatoriem līdzīgi spoguļi. Uz katra galdiņa viena kalla slaidā tērauda vāzē.

Ričarda draugi bija vēl vecāki par Ričardu, un sieviete izska­tījās vecāka par vīrieti. Par spīti pavasara laikam viņa bija izro­tājusies ar baltu ūdeļādu. Arī tērps bija balts; modeļa iedvesmas avots — par kuru viņa mums visai gari klāstīja — bija senā Grieķija, precīzāk, spārnotā Samotrākes Nīke. Sī tērpa ieloces bija apsietas ar zelta auklu zem krūtīm un vēl krusteniski starp tām. Es nodomāju, ja man būtu tik ļenganas un noļukušas krūtis, es nemūžam nevilktu mugurā tādu tērpu. Kakla izgriezumā vīdēja mūsaina un krunkaina āda, tāda pati kā viņai uz delmiem. Kamēr viņa runāja, viņas vīrs sēdēja klusēdams, rokas savilcis dūrēs, pus smaids kā no betona; viņš viedi raudzījās galdautā. Ak tad tāda ir laulības dzīve, es domāju; šī kopīgā garlaicība, šī nervozitāte un šie mazie, ar pūderi piepiķētie grāvīši, kas veidojas abpus degunam.