Aklais slepkava

"Ak debestiņ, paskat, cik pulkstenis!" Vinifreda noteica. Pulkstenis viņai bija no sudraba un plūdens, gluži kā izlieta metāla lente; ciparu vietā tam bija punktiņi. "Man nu jāskrien. Jums atnesīs tēju un augļu pīrāgu, vai ko nu vēlēsieties. Jaunas meitenes ir tādas kārumnieces! Vai varbūt pareizi būtu — tik kāras?" Viņa iesmējās, piecēlās un sniedza man garneļkrāsas skūp­stu — nevis uz vaiga, bet uz pieres. Šis skūpsts kalpoja, lai norādītu man manu vietu, kura bija — tas šķita skaidrs — bērna vieta.

Es noskatījos, kā viņa aiziet pa Arkādijas dārza ņirbošo pastejkrāsas telpu kā slīdēdama, viegli pamādama ar galvu, īsi pavicinādama plaukstu precīzi aprēķinātā kustībā. Gaiss viņas priekšā pašķīrās kā gara zāle; viņas kājas šķita pievienotas nevis pie gūžām, bet gan tieši pie vidukļa; nevienas stūrainas kustības. Es jutu, kā neglīti izspiežas manas pašas ķermeņa daļas — gar lencītēm, pār zeķu augšmalām. Es ilgojos, kaut spētu atdarināt šo gaitu, tik plūstošu un bezmiesisku, un neievainojamu.

Mani aizprecēja nevis no Aviljonas, bet gan no Vinifredas lielā Rouzdeilas angāra — līdz pusei apšūta ar dēļiem, būvēta viltotā Tjūdoru stilā. Tas tika uzskatīts par piedienīgāku, jo vairums viesu bija no Toronto. Tas bija ari mazāk mulsinoši manam tēvam, kurš vairs nespēja atļauties tādas kāzu svinības, kādas par pienācīgām uzskatīja Vinifreda.

Viņš nespēja atļauties pat drēbes: par tām parūpējās Vinifreda. Manā ceļasomā — vienā no manām pilnīgi jaunajām ceļojuma lādēm — atradās tenisa svārciņi, kaut gan es nespēlēju tenisu, peldkostīms, kaut gan es nepratu peldēt, un vairākas deju ldeitas, kaut gan es nemaz nemācēju dejot. Kur lai es būtu apguvusi tādas prasmes? Taču ne jau Aviljonā; pat peldēšanu ne, jo Rīnija neļāva mums brist ūdenī. Tomēr Vinifreda bija uzstājusi, ka šie tērpi ir nepieciešami. Viņa sacīja, ka man jābūt ģērbtai atbilstoši pasākumam, lai kādi arī būtu mani trūkumi, kuros es turklāt nemūžam nedrīkstot atzīties. "Pasakiet, ka jums sāp galva," viņa man teica. "Tas vienmēr ir pieņemams aizbildinājums."

Viņa pateica man arī daudz ko citu. "To, ka jūs garlaiko­jaties, drīkst izrādīt," viņa sacīja. "Bet nekad neizrādiet bailes. Viņi tās saodīs uzreiz, gluži kā haizivis, un acumirklī uzbruks. Varat skatīties uz galda malu — tad pievērsies plakstiņi —, bet nekad neskatieties grīdā, tad jūsu kakls izskatīsies vārgs. Necelieties augšā stalti, jūs neesat zaldāts. Nekad nesarauj ieties. Ja kāds izmet piezīmi, kura jūs aizvaino, sakiet Atvainojiet? — it kā nebūtu sadzirdējusi; deviņos no desmit gadījumiem viņiem nebūs dūšas to atkārtot. Nekad nepaceliet balsi, runājot ar vies­mīli, tas ir vulgāri. Lieciet viņiem pieliekties, tam viņi ir domāti. Neknibinieties ap saviem cimdiem vai matiem. Vienmēr saglabājiet tādu izskatu, it kā jums būtu kas labāks, ko darīt, taču nekad neizrādiet nepacietību. Ja šaubāties, ejiet uz dāmistabu, taču ejiet lēni. Grāciju rada vienaldzība." Tādi bija viņas sprediķi. Man jāatzīstas — lai gan es viņu ienīstu, šiem sprediķiem manā dzīvē ir bijusi ievērojama vērtība.

Pirmskāzu nakti es pavadīju vienā no Vinifredas labākajām guļamistabām. "Sakopiet savu skaistumu," Vinifreda līksmi teica, likdama saprast, ka mans skaistums nebūt nav sakopts. Viņa bija iedevusi man roku krēmu un kokvilnas cimdus — man bija jāuzsmērē krēms un tad jāuzvelk cimdi. Pateicoties šai apstrādei, rokām bija jākļūst baltām un mīkstām — ar tādu faktūru kā nevārītiem bekona taukiem. Es stāvēju savā vannas istabā, klausī­damās, kā šalc ūdens, šļākdamies pret vannas porcelānu, un pār­baudīdama savu seju spogulī. Es sev šķitu izdzēsta, bez vaibstiem, kā nolietotu ziepju ovāls vai dilstošs mēness.

Pa starpdurvīm no savas guļamistabas ienāca Lora un apsēdās uz aizvērtā tualetes vāka. Viņa nebija paradusi klauvēt pie manām durvīm. Viņa bija uzvilkusi vienkāršu kokvilnas naktskreklu, kas agrāk piederējis man, un saņēmusi matus pakausī; kviešu krāsas mati, sasieti astē, karājās pār vienu plecu. Kājas viņai bija basas.

"Kur tavas čības?" es jautāju. Loras seja bija skumīga. Ar šo sejas izteiksmi, balto kreklu un basajām kājām viņa atgādināja grēku nožēlnieci — ķeceri kādā senā gleznā, ceļā uz nāvessoda vietu. Plaukstas viņa bija sažņaugusi pie krūtīm, pirksti ieskāva O veida tukšumu, it kā tur vajadzētu atrasties degošai svecei.

"Es tās aizmirsu." Apģērbusies viņa izskatījās vecāka nekā patiesībā, garā auguma dēļ, bet patlaban viņa izskatījās jaunāka; viņa šķita gadu divpadsmit veca un smaržoja kā zīdainis. So smaržu radīja šampūns, kuru viņa lietoja — viņa izmantoja bērnu šampūnu, jo tas bija lētāks. Lora mēdza taupīt veltīgos sīkumos. Pārlaidusi acis vannas istabai, viņa paraudzījās lejup, uz flīzēto grīdu. "Es negribu, lai tu precies," viņa teica.