Aklais slepkava

Tieši tajā mirklī viņa darīja kaut ko tādu, ko man bija mācīts nedarīt nekad, jo tas esot prasti: viņa publiski aplūkoja savu seju pūdernīcas spogulītī. Vēl ļaunāk — viņa pūderēja degunu. Kamēr es vilcinājos, negribēdama, lai viņa pamana, ka esmu pieķērusi viņu šajā vulgārajā nodarbībā, viņa aizknikškināja pūdernīcu ciet un ieslidināja to savā zaļajā krokodilādas somiņā, itin kā nekas nebūtu noticis. Pēc tam izstiepa kaklu, gausi pagrieza pūderēto seju un paraudzījās apkārt ar baltu skatienu, spožu kā auto-mašīnas prožektors. Tad viņa ieraudzīja mani, pasmaidīja un aicinoši pastiepa gurdenu roku. Ap to bija sudraba aproce, kuru es acumirklī iekāroju.

"Sauciet mani par Frediju," viņa sacīja, kad biju apsēdusies. "Tā mani sauc visi mani draugi, un es vēlos, lai mēs kļūstam par tuvām draudzenēm." Tolaik tādām sievietēm kā Vinifreda bija modē izmantot vārda pamazināmās formas, lai izklausītos, ka viņas ir pavisam jauniņas: Billija, Bobija, Villija, Cārlija. Man tādas iesaukas nebija, tāpēc apmaiņai es nevarēju piedāvāt neko.

"Ā, vai tas ir tas gredzens?" viņa teica. "Tiešām skaists, vai ne? Es palīdzēju Ričardam to izraudzīties — viņam patīk, ja eju iepirkties viņa vietā. Iepirkšanās sagādā vīriešiem tādu migrēnu, vai ne? Viņš domāja, ka varbūt derētu smaragds, bet patiesībā nekas nevar mēroties ar briljantu, vai ne?"

Runādama viņa pētīja mani ar interesi un ar zināmu saltu uzjautrinājumu, lai redzētu, kā es uztveršu to, ka mans saderi­nāšanās gredzens tiek pielīdzināts mazsvarīgam, sīkam pirkumam. Acis viņai bija gudras un savādi lielas, ar zaļu ēnojumu uz plak­stiem. Smalciņās uzacis izplūkātas slaidi izliektā līnijā, piešķirot viņai reizē garlaikotu un neticīga izbrīna pilnu sejas izteiksmi, ko kultivēja tā laika kinozvaigznes, lai gan es šaubos, vai Vinifreda jebkad jutās īpaši izbrīnījusies. Lūpas bija tonētas tumši sārteni oranžā krāsā, kura nupat bija nākusi modē, — no saviem pēc­pusdienas žurnāliem biju uzzinājusi, ka to sauc par garneļu toni. Lūpas tikpat kinematogrāfiskas kā uzacis, abi augšlūpas izliekumi izzīmēti smailos Amora lokos. Balss viņai bija tāda, kādu mēdza dēvēt par viskija balsi — zema, gandrīz dobja, ar raupju, kņudīgu virspusi gluži kā kaka mēle — kā samts, kas darināts no ādas.

(Vēlāk es atklāju, ka viņa ir kāršu spēlmane. Bridža, nevis pokera spēlmane, — pokerā, blefošanā viņai būtu veicies labi, taču tas bija pārāk riskanti, pārāk azartiski; viņai patika spēlēt uz summām, kuras ir zināmas. Viņa spēlēja arī golfu, taču lielākoties tikai sabiedrisko kontaktu labad; tas viņai nepadevās tik labi, cik viņa tēloja. Teniss, viņasprāt, prasīja pārāk lielu piepūli; viņa negribētu, lai kāds pamana viņu svīstam. Viņa "burāja", kas viņas izpratnē nozīmēja sēdēt laivā uz spilvena, ar cepuri galvā un ar kokteiļa glāzi rokā.)

Vinifreda man jautāja, ko es vēlētos ēst. Es atbildēju, ka man vienalga. Viņa nosauca mani par "dārgo" un pateica, ka Valdorfa salāti esot brīnišķīgi. Es teicu — jā, labprāt.

Nespēju iedomāties, kā jebkad spētu piespiest sevi nosaukt viņu par Frediju: tas šķita pārāk familiāri, pat necienīgi. Galu galā viņa bija pieaudzis cilvēks — trīsdesmit vai vismaz divdesmit deviņus gadus veca. Sešus vai septiņus gadus jaunāka par Ričardu, tomēr viņi bija draugi: "Mēs ar Ričardu esam tik labi draugi," viņa man teica kā uzticēdama noslēpumu, pirmo, bet ne pēdējo reizi. Tas, protams, bija drauds, tāpat kā daudz kas no tā, ko viņa man pateica šajā vieglajā un uzticēšanās pilnajā tonī. Tas nozīmēja ne tikai to, ka viņai ir pretenzijas, kuras ir pastāvējušas jau pirms manējām, un lojalitātes, kuras es nemaz nevaru cerēt izprast, bet arī to, ka tad, ja es kādreiz nostāšos pret Ričardu, man būs jārēķinās ar viņiem abiem.

Vinifreda stāstīja, ka tieši viņa saplānojot Ričarda laiku — sa­biedriskos pasākumus, kokteiļu vakarus, vakariņas un tā tālāk, — jo Ričards taču esot vecpuisis, un, kā viņa teica (un turpināja teikt gadu pēc gada): "Tās lietiņas kārtojam mēs, meičas." Tad viņa paziņoja, ka ļoti priecājoties par Ričarda lēmumu beidzot apprecēties, turklāt ar tādu jauku, jaunu meiteni kā es. Esot gan bijušas dažas tuvas attiecības — daži piņķeri. (Tā Vinifreda allaž izteicās par sievietēm saistībā ar Ričardu — piņķeri, gluži kā tīkli vai mudžekļi, vai slazdi, vai vienkārši lipīgas auklas gabali, kas pamesti mētājamies zemē un var nejauši pielipt pie kurpes.)

Par laimi, Ričards esot atsvabinājies no šiem piņķeriem, bet tas vēl nenozīmējot, ka sievietes neskraidot viņam pakaļ. Tās skrienot viņam pakaļ pūļiem, teica Vinifreda, pieklusinādama savu viskija balsi, un man acu priekšā pazibēja aina — Ričards saplēstās drēbēs, rūpīgi sasukātie mati izspūruši, viņš panikā bēg, bet viņam nopakaļ joņo bars vajātāju sievišķu. Taču es nejaudāju noticēt tādai ainai. Es nespēju iedomāties Ričardu skrienam vai steidzamies, vai pat baidāmies. Es nespēju iedomāties viņu apdraudētu.