Aklais slepkava

Tēvs vairs nealgoja šoferi un pats vairs neuzdrīkstējās sēsties pie stūres. Uz Toronto mēs braucām ar vilcienu, izkāpām Jūnionstacijā un devāmies pār ielu uz viesnīcu. Pēcpusdienās, kamēr risinājās sarunas, man bija kaut kā jāizklaidējas pašai uz savu roku. Tomēr lielākoties es sēdēju viesnīcas istabā, jo baidījos no pilsētas un kaunējos par savām vecmodīgajām drēbēm, kuras lika man izskatīties par vairākiem gadiem jaunākai, nekā biju īstenībā. Es lasīju žurnālus — Lādies' Home Journal, Collier's, Mayfair. Visvairāk es lasīju īsos stāstus, kuros bija runa par romantisku mīlestību. Ne sautējumi, ne tamborēšanas musturi mani neinteresēja, toties uzmanību saistīja skaistumkopšanas padomi. Es lasīju arī sludinājumus. Lateksa korsete, elastīga abos virzienos, palīdzētu man labāk spēlēt bridžu. Pat ja es smēķētu kā skurstenis, arī tas nekas, jo mute man smaržotu svaigi kā ziedoņa vēsma, ja vien es lietotu Spuds. Kaut kas ar nosaukumu larvekss darītu galu manām nedienām, ko izraisījušas kodes. Bigvinas viesnīcā pie skaistā Līču ezera, kur sajūsmina katrs mirklis, es krast­malā varētu veikt tievēšanas vingrinājumus mūzikas pavadījumā.

Kad dienas darījumi bija galā, mēs visi trīs — tēvs, Ričards un es — ieturējām vakariņas restorānā. Tādās reizēs es cietu klusu, jo ko gan es būtu varējusi teikt? Sarunu temati bija ekonomika un politika, Depresija, stāvoklis Eiropā, vispasaules komunisma draudīgā virzīšanās uz priekšu. Ričards izteica viedokli, ka finansu ziņā Hitlers neapšaubāmi esot ieviesis Vācijā kārtību. Mazāk atzinīgi viņš izteicās par Musolīni, kurš esot nepraša un diletants. Ričards bija saņēmis priekšlikumu ieguldīt naudu jauna auduma ražošanā, ko patlaban uzsākot itālieši — tas tiekot turēts lielā noslēpumā; šis audums tiekot ražots no uzkarsēta piena pro­teīna. Bet, teica Ričards, ja šis audums samirkstot, tad drausmīgi ožot pēc siera, tāpēc Ziemeļamerikas dāmas to nemūžam ne­pieņemtu. Viņš palikšot pie mākslīgā zīda, kaut gan mitrs tas

burzoties, turklāt viņš cītīgi ievākšot ziņas un nelaidīšot garām neko daudzsološu. Kaut kam taču jārodas, kādam mākslīgam audu­mam, kurš acumirklī pārspētu zīdu un lielā mērā arī kokvilnu. Dainas gribot tādus izstrādājumus, kurus nevajagot gludināt, — radus, ko var pakarināt uz veļas auklas, un tie izžūst nesa-ņurdjušies. Viņas vēloties arī zeķes, izturīgas un reizē caurspīdīgas, tādas, kuras izceļ kāju. Vai tad tas neesot tiesa? — Ričards smaidot jautāja man. Viņam bija paradums vērsties pie manis, ja runa bija par kaut ko, kas attiecas uz dāmām.

Es pamāju ar galvu. Es vienmēr māju ar galvu. Es nekad neklausījos diez cik cītīgi, ne tikai tāpēc, ka šīs sarunas mani garlaikoja, bet arī tāpēc, ka tās mani sāpināja. Man bija sāpīgi noskatīties, kā mans tēvs piekrīt viedokļiem, kurus, kā es nojautu, patiesībā neuzskata par pareiziem.

Ričards teica, ka būtu ielūdzis mūs uz vakariņām savās mājās, taču, tā kā viņš esot vecpuisis, tad maltīte būtu gaužām vienkārša. Viņš teica, ka mitinoties drūmā dzīvoklī; viņš teica, ka būtībā esot gatavais mūks. "Kas tā par dzīvi, ja sieviņas nav?" viņš smaidot sacīja. Tas izklausījās pēc citāta. Un, manuprāt, tiešām bija citāts.

Ričards bildināja mani viesnīcas Royal York Karaliskajā zālē. Viņš bija ielūdzis mūs ar tēvu pusdienās; taču pēdējā mirklī, kad gājām pa viesnīcas gaiteņiem uz liftu, tēvs pateica, ka nevarēšot piedalīties. Man esot jāiet vienai, viņš sacīja.

Skaidrs, ka abiem viss jau bija norunāts.

"Ričards tev kaut ko jautās," tēvs man teica. Viņa balsī skanēja atvainošanās.

"Ak tā?" es sacīju. Droši vien kaut ko par drēbju gludināšanu, taču tas mani īpaši neuztrauca. Manā skatījumā Ričards bija pieaudzis vīrietis. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, man astoņ­padsmit. Viņš jau sen vairs nevarēja būt interesants.

"Man šķiet, viņš tev jautās, vai tu būtu ar mieru kļūt par viņa sievu," tēvs noteica.

Tobrīd mēs atradāmies vestibilā. Es apsēdos. "Ak tā," es sacīju. Pēkšņi es aptvēru to, kas taču bija acīm redzams jau labu

laiku. Man nāca smiekli, it kā būtu izspēlēts kāds joks. Un reizē es jutos tā, it kā mana pakrūte būtu izkususi gaisā. Tomēr balss man palika mierīga. "Ko man darīt?"

"Es jau esmu devis savu piekrišanu," tēvs atbildēja. "Tātad jāizšķiras tev pašai." Tad viņš piemetināja: "No tā ir atkarīgs zināms iznākums."

"Zināms iznākums?"

"Man ir jādomā par jūsu nākotni. Tas ir — gadījumā, ja ar mani kaut kas notiktu. Sevišķi par Loras nākotni." Viņš gribēja sacīt — ja es neapprecēšos ar Ričardu, mums nebūs naudas. Un vēl viņš gribēja sacīt, ka mēs abas — es un it īpaši Lora — nemūžam nespētu par sevi pastāvēt. "Man jādomā arī par fab­rikām," viņš turpināja. "Man jādomā par biznesu. To vēl varētu glābt, bet mani vajā baņķieri. Viņi jau min uz papēžiem. Un ilgi vairs negaidīs." Tēvs bija atbalstījies uz sava spieķa un skatījās paklājā, un es redzēju, cik ļoti viņš nokaunējies. Cik salauzts. "Es negribu, lai viss būtu bijis veltīgi. Tavs vectēvs, un pēc tam… Piecdesmit, sešdesmit gadi smaga darba — viss vējā."