Aklais slepkava

"Nūjā. Es saprotu." Es biju piespiesta pie sienas. Un man nebija nekā cita, ko piedāvāt vietā.

"Atņemtu arī Aviljonu. Un pārdotu."

«nav-

 lesam?

"Tā ir ieķīlāta līdz jumtam." "Ak tā."

"Var būt vajadzīga zināma apņēmība. Zināma drosme. Pa­ciesties, sakost zobus un tā tālāk."

Es klusēju.

"Tomēr, protams," tēvs sacīja, "lēmuma pieņemšana ir tavā ziņā."

Es klusēju.

"Es nevēlētos, lai tu dari kaut ko tādu, kas tev ir pilnīgi nepieņemami," viņš teica, ar veselo aci skatīdamies man garām, mazliet saraucis pieri, it kā redzeslokā nupat būtu nonācis kāds ārkārtīgi svarīgs objekts. Man aiz muguras bija tikai siena.

Es klusēju.

"Labi. Tas nu ir pateikts." Likās, viņš uzelpo. "Grifens ir ļoti saprātīgs cilvēks. Un, manuprāt, sirds dziļumos arī krietns."

"Laikam jau gan," es sacīju. "Viņš noteikti ir ļoti krietns."

"Tu būtu labās rokās. Un, protams, Lora tāpat."

"Protams," es vāri izdvesu. "Lora tāpat."

"Tad galvu augšā!"

Vai es viņu vainoju? Nē. Vairs ne. Atskatoties viss ir redzams pilnīgi skaidri, taču viņš jau darīja tikai to, kas tiktu uzskatīts — un tolaik tika uzskatīts — par atbildīgu rīcību. Viņš rīkojās pēc labākās sirdsapziņas.

Ričards mums pievienojās kā pēc režisora mājiena, un abi vīrieši sarokojās. Tika saņemta un īsi paspiesta arī mana roka. Pēc tam elkonis. Tā vīrieši toreiz stūrēja sievietes apkārt — saņemtas pie elkoņa —, un tāpat arī es, saņemta pie elkoņa, tiku iestūrēta Karaliskajā zālē. Ričards sacīja, ka gribējis doties uz Venēcijas kafejnīcu, kur gaisotne esot vieglāka un vairāk at­gādinot svētkus, taču tur diemžēl vairs neesot bijis brīvu galdiņu.

Tagad to ir dīvaini atcerēties, taču tolaik viesnīca Royal York bija visaugstākā celtne un Karaliskā zāle — vislielākā ēdamzāle Toronto. Ričardam patika viss, kas ir liels. Zālē bija lielu, škautņainu pīlāru rindas, mozaīkas griesti, virkne lustru ar bārkšu pušķiem apakšā: sastingusi pārpilnība. Zāle šķita stīva, smagnēja, izblīdusi — kaut kādā veidā dzīslota. Prātā nāk vārds porfīrs, lai gan porfīra tur varbūt nemaz nebija.

Bija dienasvidus vienā no tām mulsinošajām ziemas dienām, kuras ir gaišākas, nekā tām vajadzētu būt. Baltās saules gaismas strēles ielauzās pa smago drapēriju spraugām, drapērijas, šķiet, bija sarkanbrūnas un noteikti no samta. Caur parastajām viesnī­cas ēdamistabas smakām — sutināti dārzeņi un remdena zivs — jautās karsta metāla un svilstoša auduma smārds. Galdiņš, ko bija rezervējis Ričards, atradās tumšā stūrī, prom no asās dienasgaismas. Vāzītē bija ielikta roze, vēl pumpurā; pāri tai es cieši skatījos uz Ričardu, ziņkārīgi gaidīdama, kā viņš iesāks savu sakāmo. Vai viņš satvers manu roku, saspiedīs to, vilcināsies, stomīsies? Tā es nedomāju.

Es nejutu pret viņu pārmērīgu nepatiku. Viņš man vienkārši nepatika. Par viņu man bija maz priekšstata, jo nekad nebiju daudz par viņu domājusi, lai gan — laiku pa laikam — biju ievērojusi viņa drānu smalkumu. Lāgiem viņš bija pārlieku uzcir­ties, taču viņu vismaz nevarēja saukt par neglītu, itin nemaz. Man šķita, ka viņš ir ļoti laba partija. Man mazliet reiba galva. Es joprojām nezināju, kā rīkošos.

Atnāca viesmīlis. Ričards pasūtināja maltīti. Pēc tam ieskatījās pulkstenī. Pēc tam sāka runāt. No viņa teiktā es dzirdēju maz. Viņš smaidīja. Viņš sniedza man mazu, melnu samta kārbiņu, es to atvēru. Iekšā atradās vizuļojoša gaismas šķemba.

To nakti es pavadīju, drebēdama viesnīcas milzīgajā gultā, aptvērusi pati sevi ar rokām. Pēdas man bija ledainas, ceļgali pievilkti pie krūtīm, vaigs uz spilvena; manu acu priekšā bez­galībā aizstiepās iecietinātā, baltā palaga arktiskie plašumi. Es zināju, ka nekad nespēšu tos šķērsot, atkal atrast ceļu, atgriezties tur, kur ir silti; es zināju, ka esmu zaudējusi virzienu; es zināju, ka esmu apmaldījusies. Pēc gadiem mani šeit atradīs kāda bezbailīgo grupiņa — pakritušu savās pēdās, viena roka izstiepta kā tveroties pie salmiņa, vaibsti izžuvuši, pirkstus apgrauzuši vilki.

Es jutu bailes, taču tās nebija bailes no Ričarda kā tāda. Likās, it kā viesnīcai Rojai York būtu norauts izgaismotais kupols un uz mani noraudzītos kāda ļauna klātbūtne, kas mīt kaut kur virs debesu melnās, vizuļainās, tukšās virsmas. Tas bija Dievs, kas noskatījās lejup ar savas acs vienaldzīgo, ironisko prožektoru. Viņš mani vēroja; viņš vēroja manu bezizejas stāvokli; viņš vēroja manu nespēju viņam ticēt. Manai istabai nebija grīdas: es karājos gaisā īsi pirms kritiena. Mans kritiens būs bezgalīgs — bezgalīgi lejup.

Tomēr šādas nomācošas izjūtas ne sevišķi bieži saglabājas rīta dzidrajā gaismā, kad esi jauna.

Arkādijus dārzs