Aklais slepkava

Aiz loga, satumsušajā pagalmā, snieg. Šīs skūpstu skaņas pret stiklu. Sniegs nokusīs, jo ir tikai novembris, tomēr tā ir priekš­sajūta. Nezinu, kāpēc tas man šķiet tik satraucoši. Es zinu, kas būs: slapjdraņķis, tumsa, gripa, melns ledus, vējš, sāls traipi uz zābakiem. Tomēr gaidīšanas izjūta ir: tu saspringsti kaujai. Ziema ir kaut kas tāds, kurā tu vari iziet, vari nostāties ar to aci pret aci, bet pēc tam sajaukt pēdas, atkāpjoties atpakaļ mājā. Tomēr man žēl, ka šajā mājā nav kamīna.

Mājā, kurā es dzīvoju kopā ar Ričardu, bija kamīns. Tur bija četri kamīni. Viens mūsu guļamistabā, cik atceros. Liesmas, kas laiza miesu.

Es norotu svītera piedurknes, pārvelku aproces pār plaukstām. Kā tos bezpirkstu cimdus, ko kādreiz mēdza valkāt — sakņu tirgo­tāji un tamlīdzīgi ļaudis — lai strādātu aukstumā. Pagaidām rudens ir bijis silts, tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai tas iemidzina manu mod­rību. Vajadzētu izsaukt meistaru, lai pārbauda kurtuvi. Vajadzētu sameklēt flaneļa naktskreklu. Sagādāt krājumus — ceptu pupiņu kon­servus, sveces, sērkociņus. Tāda sniega vētra, kāda uznāca pagājuša ziemā, varētu visu noslāpēt, un tad var palikt bez elektrības, tualete nedarbojas, dzeramā ūdens ir tikai tik daudz, cik tu jaudā izkausēt.

Dārzā vairs nav nekā cita kā vien kritušas lapas, trausli stiebri un dažas sīkstas krizantēmas. Saule zaudē augstumu; tagad agri tumst. Es rakstu pie virtuves galda, mājā. Man pietrūkst krāču šalkoņas. Dažreiz saceļas vējš, brāžas caur kailajiem zariem, un tas ir gandrīz tas pats, tomēr uz to nevar tik droši paļauties.

Nedēļu pēc tam, kad bija notikusi saderināšanās, es tiku nosūtīta uz pusdienām pie Ričarda māsas Vinifredas Grifenas

Praieras. Ielūgums bija nācis no viņas, taču es jutos tā, it kā īstenībā mani turp sūtītu tieši Ričards. Var jau būt, ka es maldījos, jo Vinifreda ietekmēja daudzus un šai gadījumā, iespē­jams, bija ietekmējusi arī Ričardu. Visdrīzāk to bija paveikuši viņi abi kopā.

Pusdienas bija paredzētas Arkādijus dārzā. Tur — Kvīnstrītā, Simpsonsa lielveikala augšējā stāvā — uz pusdienu maltīti devās dāmas; tā bija augsta, plaša telpa, par kuru tika teikts, ka stils tur esot "bizantisks" (tas nozīmēja, ka tur ir arkas un palmas podos), iekārtota ceriņkrāsā un sudrabā, apgaismes ķermeņiem un krēsliem bija plūdlīniju aprises. Ap sienas vidu telpai apkārt stiepās balkons ar dzelzs kaluma margām; tas bija domāts vienīgi vīriešiem, darījumu cilvēkiem. Viņi varēja sēdēt tur augšā un norau­dzīties uz dāmām, kas, rotājušās ar spalvām, čivināja lejā — īstā putnu dārzā.

Es biju uzvilkusi savu labāko dienas apģērbu, vienīgo iespē­jamo šādam gadījumam: tumšzils kostīms ar ieloču svārkiem, balta blūze ar pušķi pie kakla, tumšzila, salmenīcai līdzīga cepure. Šis ansamblis darīja mani līdzīgu skolniecei vai Pestīšanas armijas ziedojumu vācējai. Kurpes pat nepieminēšu; pat vēl tagad, domājot par tām, man sašļūk dūša. Savu neskarto saderināšanās gredzenu es turēju, cieši sažņaugtu kokvilnas cimdā tērptajā dūrē, apzinādamās, ka uzvilkts pirkstā, ja man mugurā tādas drānas, tas izskatītos pēc stikliņa vai arī pēc kaut kā tāda, ko esmu nozagusi.

Metrdotels uzmeta man tādu skatienu, it kā es noteikti būtu ieradusies aplamajā vietā vai vismaz pa aplamajām durvīm, — varbūt es meklēju darbu? Es tiešām izskatījos nabadzīgi ģērbusies un pārāk jauniņa, lai piedalītos dāmu pusdienās. Taču tad es no­saucu Vinifredas vārdu, un viss bija kārtībā, jo Vinifreda pilnīgi dzīvoja Arkādijos dārzā. (Pilnīgi dzīvoja bija viņas pašas izteiciens.)

Man vismaz nebija jāgaida, vienai pašai dzerot glāzi ledus ūdens, kamēr labi ģērbušās sievietes urbjas manī ar skatieniem un prāto, kā esmu tikusi iekšā, — jo tur, pie viena no gaiša­jiem galdiņiem, jau sēdēja Vinifreda. Viņa bija garāka auguma, nekā es atcerējos, — slaida vai varbūt lokana, tā varētu sacīt, lai gan pa daļai par to gādāja korsete. Mugurā viņai bija zaļš ansam­blis, nevis pasteļtoņos, bet gan spirgti, gandrīz kliedzoši zajš. (Kad pēc divdesmit gadiem modē nāca košļājamā gumija ar hlorofilu, tā bija tieši tādā krāsā.) Kājās — pieskaņotas krokodilādas kurpes. Tās bija spīdīgas, gumijai līdzīgas, izskatījās mazliet mitras, gluži kā ūdensrožu lapas, un es nodomāju, ka savu mūžu neesmu redzējusi tik smalkas, neparastas kurpes. Cepure viņai bija tādā pašā tonī — apaļš zaļa auduma virpulis, kurš balansēja uz galvas kā indīga torte.