Aklais slepkava

Es steidzos tālāk, sāniski kricelēdama uz papīra lapas. Tagad šīs sacīkstes, kurās piedalos es un mana sirds, ir gausas, tomēr es esmu apņēmusies nonākt pie mērķa pirmā. Kas tur ir? Beigas — jeb Beigas. Vai nu viens, vai otrs. Abi ir sava veida galamērķi.

1935. gada janvāris un februāris. Dzija ziema. Krita sniegs, sasala elpa; sprēgāja kurtuves, cēlās dūmi, tinkšķēja radiatori. Automašīnas noskrēja no ceļiem un ieripoja grāvjos; braucēji, zaudējuši cerības uz palīdzību, atstāja motoru ieslēgtu un no­smaka izplūdes gāzēs. Uz parka soliņiem un pamestās noliktavās tika atrasti miruši klaidoņi, stīvi kā manekeni, it kā pozētu nabadzības reklāmai veikala skatlogā. Mirušie, kurus nebija iespē­jams apbedīt, jo tēraudcietajā zemē nevarēja izrakt kapus, gaidīja savu kārtu sanervozējušos apbedītāju saimniecības ēkās. Žurkām klājās labi. Mātes ar bērniem, nespēdamas atrast darbu vai samaksāt īri, ar visu iedzīvi tika izliktas ārā, sniegā. Bērni slidoja pa Luveto upes aizsalušo dzirnavdīķi, divi ielūza ledū, viens noslīka. Caurules aizsala un pārsprāga.

Mēs ar Loru arvien mazāk bijām kopā. Viņu tiešām varēja sastapt reti: viņa piedalījās unitāriešu baznīcas palīdzības kampaņā bezdarbniekiem, vismaz pati tā teica. Rīnija paziņoja, ka no nākamā mēneša strādāšot pie mums tikai trīs dienas nedēļā; viņa sacīja, ka sāpot kājas, šādā veidā maskēdama faktu, ka mēs vairs nevaram atļauties maksāt viņai par pilnu darba nedēju. Es to zināju tik un tā, tas bija skaidrs katram. Arī tēvam, kura seja izskatījās kā rīts pēc dzelzceļa katastrofas. Pēdējā laikā viņš savā tornītī pavadīja daudz laika.

Pogu fabrika stāvēja tukša, iekšā viss pārogļojies un sakritis gruvešos. Nebija naudas, lai to remontētu: apdrošināšanas kom­pānija liedzās maksāt, pamatojot savu lēmumu ar šīs ļaunprātīgās dedzināšanas mīklainajiem apstākļiem. Ļaudis sačukstējās, ka viss nemaz neesot tā, kā izskatoties: daži pat deva mājienus, ka uguni pielaidis tēvs pats, lai gan tāds apmelojums bija no gaisa grābts. Abas pārējās fabrikas joprojām bija slēgtas; tēvs lauzīja galvu, lai izdomātu, kādā veidā atsākt tajās darbu. Viņš aizvien biežāk brauka ja uz Toronto darīšanās. Dažkārt viņš ņēma līdzi mani, un i nes apmetāmies viesnīcā Royal York, kas tolaik tika uzskatīta par pašu smalkāko. Visi kompāniju prezidenti, ārsti un juristi, kuriem bija šādas noslieces, izmitināja tur savas mīļākās un ļāvās nedēļu ilgai uzdzīvei, taču to es toreiz nezināju.

Kas maksāja par šiem mūsu izpriecas braucieniem? Man ir aizdomas, ka Ričards, kurš šajos gadījumos bija klāt. Viņš bija tas, ar kuru tēvs risināja savas darījumu sarunas; pēdējais, kurš atlicis no sarukušā partneru loka. Darījumu sarunas attiecās uz fabriku pārdošanu un bija sarežģītas. Tēvs jau iepriekš bija lūkojis tās pārdot, taču šajos laikos neviens negribēja tās pirkt — ar tādiem noteikumiem, kādus uzstādīja viņš. Tēvs gribēja pārdot tikai akciju mazāko daļu. Viņš gribēja, lai fabrikas paliek viņa kontrolē. Viņš gribēja kapitāla injekciju. Viņš gribēja, lai fabrikas atsāk ražošanu un lai viņa vīriem ir darbs. Tēvs dēvēja viņus par "saviem vīriem", it kā viņi vēl arvien atrastos armijā un tēvs vēl arvien būtu viņu kapteinis. Viņš negribēja izstāties no neizde­vīgas spēles un pamest viņus, jo, kā visiem zināms vai reiz bijis zināms, kapteinim ir jānogrimst līdz ar kuģi. Tagad kapteiņi vairs necenstos rīkoties šādi. Tagad viņi saņemtu naudu, satītu makšķeres un pārceltos uz Floridu.

Tēvs teica, ka izbraukumos es viņam esot vajadzīga, lai "rak­stītu piezīmes", taču es nekad neko nerakstīju. Es uzskatīju, ka atrodos tur tikai tādēļ, lai viņam kāds būtu līdzi — morālam atbalstam. Tas viņam neapšaubāmi bija nepieciešams. Viņš bija izdēdējis kā nabags, rokas viņam pastāvīgi drebēja. Vajadzēja pūles pat tam, lai uzvilktu savu parakstu.

Lora šajās ekskursijās nebrauca. Viņas klātbūtne nebija vaja­dzīga. Viņa palika pilsētā, izdalīdama trīs dienas veco maizi un ūdeņaino zupu. Viņa bija pasākusi arī pati izlaist maltītes, it kā nejustos tiesīga ēst.

"Jēzus ēda," sacīja Rīnija. "Viņš ēda visu ko. Viņš gan sevi neierobežoja."

"Jā," teica Lora, "bet es neesmu Jēzus."

"Nu, paldies Tam Kungam, ka viņai pietiek prāta, lai apjēgtu vismaz to," Rīnija kurnēja, atstāstīdama visu man. Loras vakariņu atlikumu — divas trešdaļas — viņa sameta atsevišķā podā, paredzētā ēdiena paliekām, jo būtu tīrais grēks un kauns laist to postībā. Tajos gados Rīnija ārkārtīgi lepojās ar to, ka nekad neko nemeta ārā.