Aklais slepkava

Kamēr risinājās Alekša Tomasa mazgāšanās, Lora sēdēja savā guļamistabā, es sēdēju savējā, un mēs abas sargājām vannas istabas durvis. Es pūlējos nedomāt par to, kas tur iekšā notiek. Iztēlojoties Alekšu Tomasu bez drēbēm, manī kaut kas iesāpējās, un šo domu bija nepanesami risināt tālāk.

Alekss Tomass tika aprakstīts avīžu ievadrakstos un ne tikai mūsu vietējā avīzē vien. Tur bija sacīts, ka viņš esot ļaunprātīgs dedzinātājs un slepkava, turklāt no tās sliktākās sugas — tāds, kurš nogalina, aukstasinīga fanātisma vadīts. Taikonderogā viņš esot ieradies, lai iefiltrētos darbaspēka vidū un sētu nevienprātības sēklas, un tas viņam esot izdevies, kā liecinājis vispārējais streiks un nemieri. Viņš esot paraugs tam, kādu ļaunumu rada univer­sitātes izglītība, — gudrs puisis, gudrāks, nekā pašam nāktu par labu, bet prātu viņam sagrozījuši slikti biedri un vēl sliktākas grāmatas. Tika citēti viņa audžutēva, prezbiteriešu mācītāja, vārdi: viņš katru vakaru lūdzot Dievu par Alekša dvēseli, tomēr šī paaudze esot odžu dzimums. Nepalika noklusēts arī tas, kā viņš izglābis mazo Alekšu no kara šausmām: Alekss no tiesas bijusi pagale, no uguns izrauta, viņš teica, bet tas vienmēr esot risks — ievest savā mājā svešinieku. Starp rindām bija jaušams mājiens, ka tādas pagales labāk jāatstāj turpat ugunī.

Kā papildinājumu tam policija bija nodrukājusi meklējamā noziedznieka plakātu ar Alekša attēlu, tas bija piesprausts pasta kantorī un citās sabiedriskās vietās. Par laimi, attēls nebija diez cik skaidrs: Alekss bija pacēlis roku, kas daļēji aizsedza seju. Tā bija fotogrāfija no avīzes, tā pati, kurā Elvuds Marijs pogu fab­rikas piknikā bija noknipsējis mūs visus trīs. (Dabiski, mēs ar Loru abās malās bijām nogrieztas nost.) Elvuds Marijs bija pa­ziņojis, ka no negatīva būtu varējis nokopēt labāku attēlu, taču, kad sācis meklēt, tad atklājis, ka negatīvs ir pazudis. Tas gan neesot nekāds pārsteigums: avīzes redakcijas demolēšanas laikā esot gājis bojā daudz kas.

Mēs aiznesām Aleksam avīžu izgriezumus un arī vienu poli­cijas plakātu — to Lora bija slepus norāvusi no telefonu staba. Par sevi Alekss lasīja ar sērīgu mulsumu. "Viņi tīko pēc manas galvas," — tā viņš teica. Pēc dažām dienām viņš pajautāja, vai mēs varētu atnest viņam papīru — rakstāmpapīru. Kopš mistera Ērskina laikiem bija saglabājusies burtnīcu kaudzīte: mēs aiznesām viņam tās un arī zīmuli.

"Kā tu domā, ko viņš raksta?" Lora jautāja. Mēs netikām gudras. Gūstekņa dienasgrāmatu, savu aizstāvības runu? Varbūt vēstuli kādam, kurš varētu viņu izglābt. Tomēr viņš nelūdza neko aiznest uz pastu, tāpēc vēstule tā nevarēja būt.

Alekša Tomasa aprūpēšana satuvināja mūs ar Loru; tik tuvas mēs nebijām jutušās jau labu laiku. Viņš bija mūsu vaina, mūsu noslēpums un arī drošsirdīgais projekts — tāds, kurā mēs beidzot varējām dalīties. Mēs bijām divas labas, mazas samarietes, mēs cēlām laukā no bedres vīru, kurš bija iekritis zagļu vidū. Mēs bijām Marija un Marta, kas palīdz — nu, ne jau Jēzum, tik tālu negāja pat Lora, tomēr bija pilnīgi skaidrs, kurai no mums viņa paredzējusi kuru lomu. Es biju Marta, kas rosījās fonā, apdarīdama mājassoli; viņa bija Marija, kas nolika pie Alekša kājām tīru atdevību. (Kam vīrietis dod priekšroku? Šķiņķim un olām vai pielūgsmei? Dažreiz vienam, dažreiz otram, atkarībā no tā, cik viņš izsalcis.)

Ēdiena paliekas Lora nesa augšup pa bēniņu kāpnēm tā, it kā tas būtu tempļa upuris. Naktspodu viņa nesa lejup tā, it kā tas būtu relikviju šķirstiņš vai dārga svece, kura draud tūdaļ apdzist.

Naktīs, pēc tam kad Alekss Tomass bija pabarots un padzirdīts, mēs viņu apspriedām — kā viņš todien izskatījies, vai nav pārāk izdēdējis, vai ir klepojis —, mēs negribējām, lai viņš saslimst. Ko viņam varētu ievajadzēties, ko mums derētu nočiept nākamajā dienā. Tad mēs ierāpāmies katra savā gultā. Par Loru es nezinu, bet es parasti iztēlojos Alekšu tur, bēniņos, tieši virs manis. Arī viņš droši vien cenšas iemigt, grozās šurpu turpu savā guļvietā, taisītā no sapelējušām segām. Nu viņš ir iemidzis. Nu viņš sapņo — garus sapņus par karu un ugunsgrēkiem, par grūs­tošiem ciemiem, kuru drupas izkaisītas visapkārt.

Nezinu, kurā brīdī šie viņa sapņi pārvērtās par vajāšanas un glābšanās sapņiem; nezinu, kurā brīdī viņam piebiedrojos es, bēg­dama rokrokā ar viņu, pustumsā, prom no degoša nama, pār grambainiem decembra laukiem, pa rugājiem klāto zemi, kas pamazām sāka sasalt, pretim tālo mežu tumšajai svītrai.

Bet patiesībā tas nebija viņa sapnis, to es zināju. Tas bija manējais. Tur dega Aviljona, pa zemi bija izkaisītas tās atlūzas — labais porcelāns, Sevras vāze ar rožu ziedlapiņām, sudraba ciga­rešu šķirstiņš, kas stāvējis uz klavierēm. Pašas klavieres, ēdamistabas logu vitrāžas — asinssarkanais kauss, Izoldes ieplaisājusī arfa — viss, no kā es biju ilgojusies tikt prom, tas tiesa, bet ne jau pateicoties tādam sabrukumam. Es biju gribējusi atstāt mājas, taču tām bija jāpaliek uz vietas nemainīgām un jāgaida mani, lai es pēc patikas varētu tajās atgriezties.