Aklais slepkava

Kādu dienu, kad Lora bija izgājusi — viņai vairs nekas nedraudēja, mēteļos tērptie vīri bija prom un policisti tāpat, ielās atkal valdīja kārtība —, es nolēmu doties ceļojumā uz bēniņiem viena. Man bija arī dāvana — pilna kabata ar korintēm un žāvētām vīģēm, kas čieptas no Ziemassvētku pudiņam paredzētajām izejvielām. Es izlūkoju apkārtni — Rīnija virtuvē bija pamatīgi aizņemta ar misis Hilkoutu —, pēc tam devos pie bēniņu durvīm un pieklauvēju. Tolaik mums jau bija īpašs klauvējiens — viens lēns, trīs ātrāki ar īsām pauzēm. Tad es uz pirkstgaliem lavījos augšup pa šaurajām bēniņu kāpnēm.

Alekss Tomass tupēja pie mazā, ovālā lodziņa, cenzdamies izmantot dienas gaismu, cik nu tās bija. Manu klauvējienu viņš acīmredzot nebija dzirdējis: viņš bija uzgriezis man muguru, uz pleciem uzklājis vienu stepēto segu. Likās, viņš raksta. Es saodu cigaretes dūmus — jā, viņš smēķēja, tur jau bija viņa roka ar cigareti pirkstos. Man šķita aplam, ka viņš tur cigareti tik tuvu segai.

īsti nezināju, kā paziņot par savu klātbūtni. "Es esmu šeit," es teicu.

Viņš salēcās un nosvieda cigareti. Tā uzkrita uz segas. Es ieelsos un nometos ceļos, lai to nodzēstu, — acu priekšā pazibēja nu jau ierastais skats, Aviljona liesmās. "Tas nekas," viņš sacīja. Arī viņš bija nometies ceļos, mēs abi pētījām, vai nav palikusi kāda dzirkstele. Un nākamais, ko es apjēdzu, bija tas, ka mēs gulējām uz grīdas, viņš bija mani satvēris un skūpstīja uz lūpām.

To es nebiju gaidījusi.

Vai es to biju gaidījusi? Vai tas tiešām notika tik pēkšņi, vai varbūt bija ievads: kāds pieskāriens, kāds skatiens? Vai es biju viņu kaut kā pamudinājusi? To es neatceros, bet vai tas, ko es atceros, ir tas pats, kas notika īstenībā?

Tagad ir: es esmu vienīgā, kas vēl ir dzīva.

Jebkurā gadījumā — viss notika uz mata tā, kā Rīnija bija stāstījusi par vīriešiem kinoteātros, atšķirība tikai tā, ka es nejutos sašutusi. Taču viss pārējais bija tiesa: es biju sastingusi kā sālsstabs, es nespēju pakustēties, man nebija kur patverties. Mani kauli bija pārvērtušies kūstošā vaskā. Viņš jau bija atpogājis man gandrīz visas pogas, pirms es jaudāju piecelties sēdus, pavirzīties nost, bēgt.

To es darīju bez vārdiem. Rāpjoties lejup pa bēniņu trepēm, atglaužot matus, sabāžot blūzi svārkos, man radās iespaids, ka — man aiz muguras — viņš par mani smejas.

īsti nezināju, kas varētu notikt, ja kaut ko tādu es pieļautu otru reizi, bet, lai nu kā, tas būtu bīstami, vismaz man. Es būtu taisni uzprasījusies, es dabūtu, ko pelnījusi, es piesauktu nelaimi. Es nevarēju atļauties vēlreiz palikt bēniņos divatā ar Alekšu Tomasu un nedrīkstēju arī paskaidrot iemeslu Lorai. Viņai tas būtu pārāk sāpīgi: viņa nemūžam nespētu to saprast. (Bija kāda cita iespēja — varbūt kaut ko līdzīgu viņš bija izdarījis arī ar Loru. Bet nē, tam es nejaudāju noticēt. Viņa nekad nebūtu to pieļāvusi. Vai tad būtu?)

"Mums jādabū viņš laukā no pilsētas," es sacīju Lorai. "Tā nevar turpināties. Kāds noteikti pamanīs."

"Vēl ne," Lora atteica. "Vilciena sliedes joprojām tiek novēro­tas." Viņa to varēja zināt, jo vēl arvien strādāja baznīcas zupas virtuvē.

"Nu, tad vajag atrast viņam vietu kaut kur citur pilsētā," es ierosināju.

"Kur? Citas vietas nav. Un šī ir vislabākā — šeit viņi nekad neiedomātos meklēt."

Alekss Tomass teica, ka negribot te palikt līdz sniegam. Viņš teica, ka pa ziemu bēniņos nobeigtos. Viņš teica, ka viņam trakoti griboties izkustēties. Viņš teica, ka aizietu pāris jūdžu tālāk gar sliedēm un ielēktu preču vilcienā — tur esot augsts uzbērums, vieglāk tikt iekšā. Viņš teica, ja vien varētu tikt līdz Toronto, tad varētu paslēpties — tur viņam esot draugi, un savukārt tiem esot draugi. Tad viņš kaut kādā veidā aizlaistos uz Statiem, kur būtu drošāk. Spriežot pēc avīzēs lasītā, varas iestādēm esot aizdomas, ka viņš jau ir tur. Taikonderogā viņu vairs nemeklējot nekādā gadījumā.

Pirmajā janvāra nedēļā mēs nospriedām, ka nu viņam ir pie­tiekami droši doties prom. Ģērbtuves tālākajā stūrī mēs nočiepām viņam vecu tēva mēteli un iesaiņojām līdzi pusdienas — maizi un sieru, un ābolu —, un palaidām viņu ceļā. (Vēlāk tēvs mek­lēja mēteli, un Lora pateica, ka atdevusi to kādam klaidonim, kas pa daļai bija tiesa. Tā kā šāda rīcība viņai būtu gluži rak­sturīga, tad tā netika apšaubīta, tēvs tikai pakurnēja.)

Alekša promiešanas naktī mēs izlaidām viņu pa sētaspuses durvīm. Viņš sacīja, ka esot mums daudz parādā; viņš sacīja, ka to neaizmirsīšot. Viņš apskāva katru no mums — kā brālis, vienādi ilgi. Bija acīm redzams, ka viņš grib tikt no mums vajā.

Ja neņem vērā, ka bija nakts, sajūta dīvainā kārtā bija tāda, it kā viņš grasītos doties uz skolu. Pēc tam mēs raudājām — kā mātes. Reizē tas bija arī atvieglojums — ka viņš ir prom, ka esam no viņa brīvas, — bet mātes jūt arī to.