Aklais slepkava

"To tu esi parādījusi pietiekami skaidri," es attraucu. Visās norisēs — pieņemšanās, uzlaikošanās, mēģinājumos — Lora bija īgņojusies, pret Ričardu izturējusies bezmaz nepieklājīgi, pret Vinifredu truli paklausīgi, gluži kā nolīgta kalpone. Pret mani — dusmīgi, it kā šīs kāzas labākajā gadījumā būtu ļauns untums, bet sliktākajā — viņas atstumšana. Sākumā man ienāca prātā, ka Lorai varbūt skauž, tomēr tas nebija gluži tas. "Kāpēc lai es neprecētos?"

"Tu esi par jaunu," viņa atteica.

"Mātei bija astoņpadsmit gadu. Un man ir gandrīz deviņ­padsmit." *

"Bet viņa precējās ar vīrieti, kuru mīlēja. Ar kuru gribēja precēties."

"Kā tu zini, ka ar mani nav tāpat?" es noskaitusies noprasīju.

Tas Loru uz mirkli apklusināja. "Tu nevari to gribēt," viņa sacīja, paceldama pret mani skatienu. Acis viņai bija miklas un apsārtušas: viņa bija raudājusi. Tas mani aizkaitināja: kādas tiesības viņai bija uzņemties raudātājas lomu? Ja vispār kādam bija jāraud, tad man pašai.

"Tas, ko gribu es, nav svarīgi," es skarbi atcirtu. "Šis ir vienī­gais prātīgais atrisinājums. Mums nav naudas, varbūt tu vēl neesi ievērojusi? Vai tu gribi, lai mūs izmet uz ielas?"

"Mēs varētu sameklēt darbu," Lora teica. Viņai līdzās uz palodzes stāvēja mans odekolons; viņa izklaidīgi iesmaržojās ar to. Tas bija Gerlēna Liū, Ričarda dāvana. (Vinifreda mani informē­ja, ka to izraudzījusies viņa. Pie parfīmu letēm vīrieši tik ļoti apjūk, vai ne? Smaržas viņus acumirklī apskurbina.)

"Nerunā muļķības," es sacīju. "Kādu darbu tad mēs varētu atrast? Un, pārkāpjot šo robežu, mēs iemīdītu savu vārdu dubļos."

"O, mēs varētu darīt daudz ko," viņa bez pārliecības teica, nolikdama odekolonu. "Mēs varētu strādāt par viesmīlēm."

"No tā mēs nevarētu iztikt. Viesmīlēm ir nožēlojama alga. Viņām jālien uz vēdera, lai dabūtu dzeramnaudas. Viņām visām izveidojas plakanā pēda. Tu nezini, cik kas maksā," es sacīju. Tas bija tāpat kā pūlēties iemācīt aritmētiku putnam. "Fabrikas ir slēgtas, Aviljona brūk kopā, to taisās pārdot; bankas krīt parād­niekiem pie rīkles. Vai tu neesi paskatījusies uz tēvu? Vai neesi viņu redzējusi? Viņš izskatās pēc veča."

"Tad tas ir viņa dēļ," Lora noteica. "Tas, ko tu dari. Man liekas, tas kaut ko izskaidro. Man liekas, tas ir drošsirdīgi."

"Es daru to, kas, manuprāt, ir pareizi," es sacīju. Es jutos tik krietna un reizē tik smagi piemeklēta, ka gandrīz apraudājos. Taču tās tad būtu bijušas spēles beigas.

"Tas nav pareizi," teica Lora. "Tas itin nemaz nav pareizi. Tu varētu darīt tam galu, vēl nav par vēlu. Tu varētu šonakt aizbēgt un atstāt zīmīti. Es dotos tev līdzi."

"Izbeidz činkstēt, Lora. Es esmu pietiekami veca, lai zinātu, ko daru."

"Bet tev būs jāļauj, lai viņš tev pieskaras, saproti, l a nav tikai skūpstīšanās. Tev būs jāļauj, lai viņš…"

"Nebēdā par mani," es attraucu. "Liec mani miera. Es pati visu redzu."

"Kā mēnessērdzīgā," viņa noteica. Tad paņēma mana talka pūdera kārbiņu, atvēra to, paostīja un pamanījās izbārstīt sauju pūdera pa grīdu. "Jā, toties drēbes tev būs skaistas," viņa sacīja.

Es būtu varējusi viņai iesist. Jo tas, protams, bija mans slepe­nais mierinājums.

Kad viņa bija aizgājusi, atstādama uz grīdas pūderaini baltu pēdu nospiedumus, es apsēdos uz gultas malas un truli blenzu uz savu atvērto ceļojuma lādi. Tā bija ļoti moderna, ārpusē gaiši dzeltena, bet iekšpusē tumši zila, ar tērauda apkalumiem, naglu galviņas mirdzēja kā mazas, cietas metāla zvaigznītes. Lāde bija akurāti sakravāta, viss gatavs medusmēneša ceļojumam, tomēr tā man šķita pilna ar tumsu — ar tukšumu, kā tukša telpa.

Tas ir mans pūrs, es domāju. Piepeši tas bija draudīgs vārds — tik svešs, tik galīgs. Pūrs — kā purvs, kā dumbrājs, kurā tu iestiedz un noslīksti.

Zobusuka, man iešāvās prātā. To man vajadzēs. Mans augums palika kūtri sēžam.

Pūru glabā lādē. Pūrs. Vairāk neko tas nenozīmēja: tikai mantas, kuras saliek lādē. Tāpēc nebija jēgas par to uztraukties, jo tas nozīmēja vienīgi bagāžu. Visas tās lietas, kuras es ņēmu sev līdzi, sakravātas lādē.

*

Tango

Te būs kāzu fotogrāfija.

Jauna sieviete baltā atlasa kleitā ar slīpu piegriezumu, audums gluds, ap kājām kā izliets sīrups izpleties trēns. Jaušama kaut kāda neveiklība viņas stājā, gūžu un kāju pozā, it kā viņas mugur­kauls nebūtu piemērots šai kleitai — it kā tas būtu pārlieku taisns. Šim tērpam būtu vajadzīgi uzrauti pleci, mazliet saliekta mugura, kumpums, sava veida tuberkulozes slimnieka kūkums.

Gar abiem vaigiem lejup krīt plīvurs, plīvura volāns stiepjas arī pār pieri, metot pārlieku tumšu ēnu uz acīm. Smaids neatsedz zobus. Mazu, baltu rožu kronītis; kaskāde no lielākām rozēm, sārtām un baltām, jauktām ar asklēpijām, viņas balti cimdotajās rokās — elkoņi izspiedušies mazliet par daudz. Rožu kronītis, kaskāde — tādus apzīmējumus lietoja avīzēs. Tas raisa domas par mūķenēm un par dzidru, bīstamu ūdeni. Virsraksts bija "Daiļa līgava". Un zem tā tika virknēti šādi izteicieni. Viņas gadījumā daiļums bija obligāts, jo runa bija par tik lielu naudu.