Aklais slepkava

(Es saku "viņa", jo neatceros, ka būtu bijusi klāt — vismaz pilnā vārda nozīmē ne. Es un tā meitene fotogrāfijā — mēs vairs neesam viens un tas pats cilvēks. Es esmu viņas iznākums, rezultāts tai dzīvei, kuru viņa reiz pārsteidzīgi dzīvojusi; turpretī viņa, ja vien var sacīt, ka viņa eksistē vispār, sastāv vienīgi no tā, ko es atceros. Mans skatpunkts ir izdevīgāks — lielākoties es viņu saredzu skaidri. Taču pat tad, ja viņa būtu tik gudra, ka zinātu paskatīties, mani viņa nemaz nevarētu ieraudzīt.)

Ričards stāv man blakus, apburošs, ja lietojam tam laikam un vietai raksturīgu apzīmējumu, un ar to es domāju — pie­tiekami jauns, nav saucams par neglītu, turīgs. Viņš izskatās solīds, bet reizē arī zobgalīgs: viena uzacs pacelta, apakšlūpa mazliet izvirzīta uz priekšu, mute gatava pasmaidīt — it kā par kādu slepenu, šaubīgu joku. Pogcaurumā nelke, mati atsukāti atpakaļ, gludi kā spīdīga gumijas peldcepure, pieplacināti viņam pie galvas ar to lipekli, ko tolaik mēdza lietot. Tomēr, par spīti visam, izskatīgs vīrietis. Tas man jāatzīst. Smaidīgs un iznesīgs. Salonu lauva.

Ir arī daži grupu portreti — fonā mudž līgavaiņa vedēji savos oficiālajos uzvalkos, gaužām līdzīgos gan kāzās, gan bērēs, gan mugurā galvenajiem viesmīļiem; priekšplānā akurātas, spodras līga­vas māsas, pukupuški vienās ziedu putās. Lorai ir izdevies izbojāt visas šīs fotogrāfijas. Vienā viņai ir apņēmīgi drūms skatiens, otrā viņa laikam pakustinājusi galvu, jo sejas vietā ir miglains plan­kums, gluži kā stiklā ietriecies balodis. Trešajā viņa kož pirkstā, vainīgi skatīdamās sānis, it kā pārsteigta zogam pati savā veikalā. Ceturtajā laikam gadījies kāds fotofilmas defekts, jo gaisma šķiet plankumaina un apspīd viņu nevis no augšas, bet gan no apakšas, it kā viņa naktī stāvētu uz apgaismota peldbaseina malas.

Pēc ceremonijas parādījās Rīnija, uzcirtusies cienīgā, zilā tērpā. Viņa mani cieši apskāva un teica: "Kaut jel tava māte būtu šeit." Ko viņa ar to domāja? Ka notiekošais jāatzīst par labu esam vai ka tam jādara gals? Spriežot pēc balss toņa, domāts varēja būt kā viens, tā otrs. Tad viņa apraudājās, es ne. Kāzās cilvēki raud aiz tā paša iemesla, kura dēļ lej asaras laimīgās beigās: tāpēc, ka izmisīgi grib ticēt kaut kam tādam, par kuru zina, ka tas nav ticams. Taču es stāvēju pāri tādai bērnišķībai; es elpoju vai domājos elpojam retināto, salto vilšanās gaisu.

Protams, tika pasniegts šampanietis. Tas notika visādā ziņā: Vinifreda nemūžam nebūtu ar mieru iztikt bez tā. Pārējie ēda. Tika turētas runas, no kurām neatceros neko. Vai mēs dejojām? Laikam gan. Dejot es nepratu, tomēr kādā brīdī attapos uz dejasgrīdas, tāpēc kaut kāda steberēšana tur būs notikusi.

Tad es pārģērbos savā prombraukšanas tērpā. Tas bija divdaļīgs kostīms no viegla, pavasarīga vilnas auduma, gaiši zaļš, ar pie­skaņotu atturīgu cepuri. Tas esot maksājis krietnu žūksni, teica Vinifreda. Gatava doties projām, es stāvēju uz pakāpieniem (uz kādiem pakāpieniem? Pakāpieni man ir pagaisuši no atmiņas) un metu savu līgavas pušķi uz Loras pusi. Viņa to nenotvēra. Viņa tur stāvēja perlamutra sārtā kleitā, urbdamās manī ar aukstu skatienu, rokas sažņaugusi pie krūtīm kā valdīdamās, un viena no līgavas māsām — kaut kāda Grifenu māsīca — pakampa pušķi un metās ar to projām tik alkatīgi, it kā tas būtu ēdams.

Tēvs ap to laiku jau bija nozudis. Tas labi, jo, kad manīju viņu pēdējo reizi, viņš bija galīgi sadzēries. Viņš droši vien bija devies nodarīt šo darbiņu līdz galam.

Tad Ričards saņēma mani pie elkoņa un stūrēja uz automašī­nas pusi. Mūsu ceļamērķi nedrīkstēja zināt neviens, tika pieņemts, ka tas ir kaut kur ārpus pilsētas — kādā savrupā, romantiskā viesnīciņā. Patiesībā mūs aizveda ap kvartālu pie sānu ieejas vies­nīcā Royal York, kur nupat bija notikusi mūsu kāzu pieņemšana, un slepus uzveda augšā ar liftu. Ričards bija teicis: ja jau mēs nākamajā rītā sēdīšoties vilcienā, lai brauktu uz Ņujorku, un Jūnionstacija esot turpat pāri ielai, tad kāpēc pārcensties?

Par savu kāzu nakti vai, pareizāk sakot, kāzu pēcpusdienu, — saule vēl nebija norietējusi, un istabā, kā mēdz teikt, lija rožaina blāzma, jo Ričards neaizvilka aizkarus, — es stāstīšu loti maz. Es nezināju, ko gaidīt; vienīgais informācijas avots man bija Rīnija, kura bija iedvesusi man ticību, ka viss, kas notiks, būs nepatīkams un visdrīzāk arī sāpīgs, un šai ziņā es nepievīlos. Viņa bija likusi saprast arī to, ka šis netīkamais notikums vai sajūta nebūs nekas neparasts — to pārciešot visas sievietes, vismaz precētās, — tāpēc man nevajagot pārāk satraukties. Smaidi un paciet, tādi bija viņas vārdi. Viņa bija teikusi, ka būšot mazliet asiņu, un tā arī notika. (Taču viņa nebija pateikusi, kāpēc. Pats iemesls man bija pilnīgs pārsteigums.)