Aklais slepkava

Pienāca trešā diena. Agrā pēcpusdienā es izgāju uz klāja ieelpot svaigu gaisu. Ričards nenāca man līdzi: viņš teica, ka gaidot kādas svarīgas telegrammas. Viņam jau bija pienākušas daudzas tele­grammas; aploksnes viņš atgrieza ar sudraba papīrnazi, izlasīja saturu, tad saplēsa telegrammu vai ielika to savā portfelī, kuru turēja aizslēgtu.

Es nemaz sevišķi negribēju, lai viņš ir kopā ar mani uz klāja, tomēr visviens jutos vientuļa. Vientuļa un tātad pamesta novārtā, pamesta novārtā un tātad cietusi neveiksmi. It kā es būtu piekrāpta, pavesta un pamesta; it kā man būtu salauzta sirds. Uz mani nolūkojās grupiņa krēmkrāsas linu drānās ģērbušos angļu. Šie skatieni nebija naidīgi; tie bija vienaldzīgi, tāli, viegli ziņkā­rīgi. Neviens neprot blenzt tā kā angļi. Es jutos saņurcīta un apvazāta, un visai neinteresanta.

Debesis bija apmākušās; mākoņi, nespodri pelēki, pikučos karā­jās lejup kā izjukuša matrača iekšas. Smidzināja sīks lietus. Nebiju uzlikusi cepuri, baidīdamās, ka to var noraut vējš; galvā man bija tikai zīda lakatiņš, sasiets zem zoda. Es stāvēju pie reliņiem, raudzīdamās tiem pāri un lejup, uz šīferkrāsas viļņiem, kuri vēlās un vēlās bez mitas, uz kuģa balto ķīļūdeni, kas iešņāpa okeānā savu īso, bezjēdzīgo vēsti. Kā atminējums slēptai nelaimei: sa­plēsta šifona pēdas. Vējš nesa man virsū sodrējus no dūmeņiem; mati izrisa un miklās šķipsnās lipa man pie vaigiem.

Tātad šis ir okeāns, es domāju. Tas nelikās tik bezdibenīgi dziļš, kā pieklātos. Centos atcerēties, ko esmu par to lasījusi, kādu dzejoli, vai, tomēr nespēju. Brāz, brāz, brāz. Kaut kas sākās tā. Tur bija pieminēti auksti, pelēki akmeņi. Ak, jūra.

Man gribējās pārsviest kaut ko pār bortu. Es jutu, ka tas ir nepieciešams. Beigās iemetu okeānā vara centu, taču nekādu vēlēšanos neiedomājos.

VI

..

Aklais slepkava: Rūtainais kostīms

Viņš pagriež atslēgu. Durvīs ir aizkritņa slēdzene: maza, tomēr veiksme. Šoreiz viņam laimējies, viņa rīcībā nodots viss dzīvoklis. Mazs vieninieka dzīvoklītis, liela istaba ar šauru virtuves leti, toties ar atsevišķu vannas istabu, kurā atrodas vanna uz metāla ķetnām un sārti dvieļi. īsta greznība. Dzīvoklis pieder drauga drauga drau­dzenei, kura aizbraukusi uz bērēm. Veselas četras dienas drošībā vai vismaz ilūzijā par to.

Aizkari pieskaņoti gultas pārklājam; tie ir no smaga, raupja zīda, ķiršu krāsā, pakarināti priekšā caurspīdīgiem plānajiem aizkariem. Turēdamies mazliet nost no loga, viņš paskatās ārā. Skats — cik nu iespējams saredzēt caur dzeltējošām lapām — paveras uz Alana parku. Zem kokiem nolūzuši daži žūpas vai klaidoņi, vienam seja apsegta ar avīzi. Viņš pats ir tā gulējis. Avīzes, kas savilgušas tavā elpā, ož pēc nabadzības, pēc sakāves, kā sapelējušas, ar suņa spal­vām aplipušas mīkstās mēbeles. Zālē kopš vakarvakara mētājas kartona plakāti un saņurcīti papīri, — mītiņš, biedri skandina savu dogmu un plosa klausītāju ausis, kaldami dzelzi, pirms tā vispār sakarsusi. Divi nelaimīgi vīri ar tēraudsmaiļotām nūjām un audekla maisiem tagad savāc viņu atkritumus. Vismaz kāds darbiņš tiem nabadziņiem.

Viņa ies diagonāli caur parku. Apstāsies, pārāk uzkrītoši pa­skatīsies apkārt, lai redzētu, vai neviens viņu nenovēro. Kad viņa to būs izdarījusi, kāds jau noteikti vēros.

Uz nevīrišķīgā, balti zeltainā rakstāmgalda atrodas radioapa­rāts — gan pēc izmēriem, gan izskata līdzīgs pusklaipam maizes. Viņš to ieslēdz: meksikāņu trio, balsis kā plūdeņa virve, tvirta, maiga, savijusies pati ar sevi. Lūk, uz kurieni viņam vajadzētu doties — uz Meksiku. Dzert tekilu. Pagrimt, vai — pagrimt vēl vairāk. Tikt vilku barā un kaukt līdzi. Kļūt par desperado. Viņš noliek uz galda savu portatīvo rakstāmmašīnu, atslēdz to, noņem vāku, ieritina iekšā papīru. Drīz izbeigsies koppapīrs. Vēl ir laiks dažām lappusēm, pirms atnāks viņa, ja viņa atnāks. Dažreiz viņa tiek aizkavēta vai pārtverta. Vismaz pati tā apgalvo.

Gribētos iecelt viņu greznajā vannā, pārklāt ar ziepju putām.

Vārtīties tajās kopā ar viņu- sivēni sārtos burbuļos. Varbūt viņš

tā arī izdarīs.