Aklais slepkava

Vinifreda bija čakla kā bitīte. Par spīti tveicei viņa izskatījās vēsa, ietinusies gaismā un gaisīgos tērpos kā tāda parodija par feju krustmāmiņu. Ričards allaž daudzināja, cik viņa esot brīnišķīga, cik daudz darba un rūpju man aiztaupot, taču viņa mani nervo­zēja aizvien vairāk. Viņa pastāvīgi šaudījās iekšā ārā pa mūsu namdurvīm; es nekad nezināju, kad viņa var parādīties, iebāzt durvju spraugā galvu ar možu smaidu uz lūpām. Mans vienīgais patvērums bija vannas istaba, jo tur es drīkstēju apgriezt atslēgu, un tas netika uzskatīts par nepiedienīgu rupjību. Vinifreda uz­raudzīja pārējo telpu iekārtošanu, pasūtināja mēbeles Loras istabai. (Tualetes galdiņš ar sārti puķainām rišām visapkārt, pieskaņoti aizkari un gultas pārklājs. Spogulis baltā, vītņotā ietvarā, ar zelta maliņu. Tas esot lieliski piemērots Lorai, vai es tā nedomājot? Es tā nedomāju, bet to bija bezjēdzīgi teikt.)

Viņa plānoja arī dārzu; jau bija uzskicējusi vairākus parau­gus — tikai dažas mazas idejas, viņa teica, iegrūda papīra lapas man rokās, tad paņēma tās atpakaļ un rūpīgi ielika vākos, kuri jau bija piestūķēti ar citām mazām idejām. Dārzā burvīgi iederētos strūklaka, viņa sacīja, — kaut kas francisks, bet tad tam jabut autentiskam. Vai es tā nedomājot?

Es vēlējos, kaut jel atbrauktu Lora. Viņas ierašanās diena tagad bija atlikta jau trīs reizes — viņa vēl nebija sakravājusi mantas, viņa bija saaukstējusies, viņa bija pazaudējusi biļeti. Es runāju ar viņu pa balto telefonu; viņas balss bija apslāpēta, tāla.

Darbu jau bija sākuši abi kalpotāji — īgna virēja un reizē saimniecības vadītāja un liela auguma vīrs ar masīvu zodu, kurš tika uzskatīts par dārznieku/šoferi. Viņu uzvārds bija Margatroidi, un tika apgalvots, ka viņi esot vīrs un sieva, lai gan izskatījās pēc brāļa un māsas. Pret mani viņi izturējās ar neuzticību, un es atmaksāju ar to pašu. Pa dienu, kad Ričards bija savā birojā un Vinifreda bija visur, es centos tikt prom no mājas, kad vien varēju. Es teicu, ka braukšu uz pilsētas centru — iepirkties, es sacīju, un tas tika atzīts par pieņemamu veidu, kā man pavadīt laiku. Es liku, lai šoferis izlaiž mani pie Simpsonsa lielveikala, un brīdināju, ka mājās braukšu ar taksi. Tad es devos iekšā, žigli kaut ko no­pirku: zeķes un cimdi vienmēr bija pārliecinošs pierādījums manai degsmei. Tad es izsoļoju cauri visam veikalam un izgāju ārā pa pretējām durvīm.

Es atkal nodevos saviem agrākajiem ieradumiem — bezmērķīgai klaiņošanai, skatlogu un kino afišu pētīšanai. Es pat gāju uz kino, viena pati; mani vairs nebaidīja vīrieši, kuri varētu sākt gramstīties, viņi bija zaudējuši savu dēmoniskās maģijas auru, jo tagad es zināju, kas viņiem prātā. Mani nudien neinteresēja vēl lielāka deva no tā paša — no šīs pašas uzmācīgās skaustīšanās un taustīšanās. Pievāciet rokas, citādi kliegšu derēja tikmēr, kamēr tu biji gatava pildīt šos savus draudus. Viņi laikam noprata, ka es tos pildīšu. Tolaik mana iemīļotā kinozvaigzne bija Džouna Kroforda. Ievai­notas acis, letāla mute.

Dažreiz es devos uz Karalisko Ontārio muzeju. Es aplūkoju bruņas, izbāztus dzīvniekus, antīkus mūzikas instrumentus. Tas mani īpaši neaizrāva. Citkārt es aizgāju uz Diana Siveets iedzert limonādi vai tasi kafijas: tā bija smalka konditoreja tieši iepre­tim lielveikaliem, tur apgrozījās daudzas dāmas, un tur man diez vai varētu uzmākties klaidoņi. Reizēm es soļoju pa Karalienes parku, strauji un mērķtiecīgi. Ja es ietu pārāk gausi, visādā ziņā parādītos kāds vīrietis. Mušpapīrs, tā Rīnija mēdza nodēvēt dažu labu jaunu sievieti. Puiši jāskrāpē nost ar skrāpēšanu. Reiz kāds vīrietis atkailinājās tieši manā priekšā, acu līmenī. (Es biju pieļā­vusi kļūdu un apsēdusies uz savrupa soliņa universitātes teritorijā.) Viņš nemaz nebija klaidonis, bija diezgan labi ģērbies. "Piedodiet," es viņam teicu. "Tas mani neinteresē." Viņš izskatījās tik vīlies. Droši vien bija vēlējies, lai es paģībstu.

Teorētiski es varēju iet, kur tīk, bet praksē pastāvēja nere­dzamas barjeras. Es turējos uz galvenajām ielām, greznākos rajonos: patiesībā šajās robežās nebija sevišķi daudz vietu, kur es justos nesaistīta. Es vēroju citus cilvēkus — ne tik daudz vīriešus, cik sievietes. Vai viņas ir precējušās? Kurp viņas iet? Vai viņām ir darbs? Skatoties uz viņām, es nespēju izdibināt necik daudz, ja nu vienīgi apavu cenu.

Es jutos tā, it kā būtu ņemta un pārcelta svešā zemē, kur visi runā citā valodā.

Lāgiem es pamanīju pārīšus, kas gāja zem rokas — smejoši, laimīgi, iemīlējušies. Milzīgas krāpšanas upuri un reizē tās vaini­nieki, vismaz man tā šķita. Uz viņiem es skatījos ļauni.