Aklais slepkava

Kamēr viņa to stāstīja, es iztēlojos sarkano serpentīnu, ko mēdza sviest no okeāna laineriem to atiešanas brīdī un kas no augšas krita pār skatītājiem; vai līniju virteni, garas, biezas, sarkanas līnijas, kuras ritinās laukā no kalnu dzelzceļa un no tajā brauco­šajām meitenēm gluži kā krāsa, kas izšļākta no spaiņa. Kā garas spilgti sarkanu mākoņu svēdras. Kā teksts, kas ierakstīts debesīs.

Tagad es domāju: bet, ja teksts, tad kāda veida? Dienasgrā­matas, romāni, autobiogrāfijas? Vai vienkārši grafīti: Mērija mīl Džonu. Bet Džons nemīl Mēriju vai mīl viņu nepietiekami stipri.

Nepietiekami, lai glābtu viņu no šādas sevis iztukšošanas, švlkājot visiem pāri šos sarkanos, sarkanos burtus.

Vecs stāsts.

Taču tajā 1935. gada augusta dienā es vēl nebiju dzirdējusi par abortiem. Ja šis vārds tiktu izteikts manā klātbūtnē — bet tas netika izteikts —, tad man nebūtu ne jausmas, ko tas nozīmē. To nebija pieminējusi pat Rīnija: augstākais, viņa bija devusi mājienus par kaut kādiem ķēķa slakteriem, un mēs ar Loru — slepus noklausīdamās uz sētaspuses kāpnēm — bijām domājušas, ka viņa runā par kanibālismu, kas mums šķita intriģējoši.

Kalnu dzelzceļš kaukdams joņoja garām, no šautuves skanēja popkorna paukšķiem līdzīgs troksnis. Citi smējās. Es atskārtu, ka man sāk gribēties ēst, taču nevarēju ieminēties, ka derētu kaut ko iekost; tobrīd tas nebūtu īsti vietā, un runāt par ēdienu būtu nepieklājīgi. Ričards bija drūms kā pats liktenis; viņš turēja mani pie elkoņa un stūrēja caur pūli. Otru roku viņš bija iebāzis kabatā: šeit, viņš teica, noteikti mudžot manīgi kabatzagļi.

Mēs tikām līdz vafeļu bodītei. Lora nebija redzama, taču Ričards nemaz nevēlējās uzreiz runāt ar Loru, viņam padomā bija kas labāks. Ieviest kārtību viņam patika, sākot ar galotni, vienmēr, ja vien iespējams. Tāpēc Ričards apvaicājās, vai varētu privāti aprunāties ar vafeļu bodītes īpašnieku — liela auguma vīru ar tumšu zodu; viņš oda pēc sasmakuša sviesta. Šis vīrs uzreiz sa­prata, kādēļ Ričards ieradies. Viņš pagājās nostāk no savas bodītes, slepus atskatīdamies pār plecu.

Vai bodītes īpašnieks apzinoties, ka esot devis patvērumu maz­gadīgai bēglei? Ričards noprasīja. Lai Dievs žēlīgs! vīrietis šausmās iesaucās. Lora esot viņu apmānījusi — teikusi, ka viņai esot deviņ­padsmit gadu. Bet viņa esot čakla, strādājot kā zirgs, uzkopjot bodīti, piepalīdzot cept vafeles, ja pircēju sagadoties pārlieku daudz. Kur viņa nakšņojot? Vīrietis sastomījās. Kāds tepat netālu esot sa­gādājis viņai gultasvietu, bet tas neesot bijis viņš. Un te nenotiekot it nekas šaubīgs, jo citādi viņš to zinātu, mums esot jātic uz vārda. Viņa esot laba meitene, un viņš dzīvojot laimīgā laulībā, ne tā kā dažs labs cits šejienietis. Viņam bijis meitenes žēl — viņš nospriedis, ka viņa droši vien iekļuvusi kādās nepatikšanās. Pret tādiem jaukiem bērniem viņam esot mīksta sirds. Jā, un piezva­nījis esot tieši viņš, bet ne jau tikai atalgojuma dēļ; viņš nolēmis, ka meitenei labāk klāšoties savā ģimenē, pareizi?

Te viņš gaidpilni paskatījās uz Ričardu. Tika iedota nauda, tomēr nez kāpēc — tā man šķita — ne gluži tik daudz naudas, cik vīrs bija cerējis saņemt. Tad tika ataicināta Lora. Viņa ne­pretojās. Uzmetusi mums vienu vienīgu skatienu, viņa nolēma nepretoties. "Paldies par visu," viņa sacīja vafeļu vīram. Abi sa­rokojās. Viņa neaptvēra, ka saimnieks ir viņu pārdevis.

Mēs ar Ričardu saņēmām viņu katrs aiz viena elkoņa; mēs vedām viņu atpakaļ caur visu Sanīsaidu. Es jutos kā nodevēja. Ričards iesēdināja viņu mašīnā, mums abiem pa vidu. Es mieri­noši apliku roku viņai ap pleciem. Es biju dusmīga uz Loru, tomēr zināju, ka jāizturas mierinoši. Viņa oda pēc vaniļas un karsta, salda sīrupa, un nemazgātiem matiem.

Kad bijām ieveduši Loru mājā, Ričards ataicināja misis Margatroidu un lika atnest Lorai glāzi ledus tējas. Taču viņa nedzēra; viņa sēdēja pašā sofas vidū, sakļāvusi ceļgalus kopā, stīva, akme­ņainu seju, acis kā šīferis.

Vai viņai esot kāda nojausma par to, cik daudz raižu un satraukuma viņa radījusi? jautāja Ričards. Nē. Vai viņai tas esot vienalga? Atbildes nebija. Viņš tiešām cerot, ka Lora vairs ne­mēģināšot pastrādāt ko tamlīdzīgu. Atbildes nebija. Jo tagad viņš esot, tā teikt, in loco parentis, uzņēmies atbildību par viņu, un esot stingri apņēmies pildīt šo savu pienākumu, lai ko tas viņam maksātu. Un, tā kā ikvienam līgumam esot divi slēdzēji, tad viņš cerot, ka Lora apzināšoties arī savu atbildību pret viņu — pret mums, viņš piebilda, — un tas nozīmējot labi uzvesties un pakļauties prasībām saprāta robežās. Vai to viņa saprotot?

"Jā," Lora sacīja. "Es saprotu, ko jūs domājat."

"Es tiešām tā ceru," Ričards noteica. "Es tiešām ceru, ka tu to saproti, jaunā dāma."

Sī jaunā dāma mani iztrūcināja. Tas bija pārmetums, it būt jaunai un arī būt dāmai — tas būtu kaut kas nosodāms. Ja jau tā, tad šis pārmetums attiecās arī uz mani. "Ko tu tur ēdi?" viņš jautāja, lai mainītu tematu.