Aklais slepkava

Kas nu tas par murgu, jūs teiksiet. Pagaidiet vien, līdz redzē­siet tādu paši. Es pamodos satriekta.

Kāpēc prāts tā uzvedas? Metas mums virsū, plosa mūs, iecērt mūsos savus nagus. Mēdz teikt — pārāk lielā badā tu sāc ēst pats savu sirdi. Varbūt tas ir viens un tas pats.

Nieki. Tā ir tikai ķīmija. Man kaut kas jādara pret šiem sapņiem. Jābūt kādām zālēm.

Šodien atkal krīt sniegs. Man pietiek paskatīties uz to pa logu, lai sāktu smelgt pirksti. Es rakstu pie virtuves galda — tik gausi, it kā iegravētu katru vārdu. Pildspalva ir smaga, grūti virzāma, gluži kā nagla, kas skrāpē cementu.

1935. gada rudens. Tveice atkāpās, spēkā pieņēmās sals. Sarma uz kritušām lapām, pēc tam uz lapām, kuras vēl nav nokritušas. Tad uz logu rūtīm. Tolaik mani priecēja tādas detaļas. Man pa­tika ievilkt elpu. Manu plaušu telpa piederēja tikai man vien.

Tikmēr viss turpinājās.

Tas, ko Vinifreda dēvēja par "Loras mazo pārdrošību", tika notušēts, cik vien iespējams. Ričards pateica Lorai — ja viņa pie­minēšot to kādam citam, it īpaši kādam skolā, tad viņš to no­teiktu uzzināšot un uzskatīšot par personisku apvainojumu, kā arī par sabotāžas mēģinājumu. Ar presi viņš visu bija nokārtojis: alibi sagādāja Ņūtonu-Dobsu pāris, viņa draugi no augstajiem plauk­tiem — kundze bija kaut kādas dzelzceļa līnijas priekšniece —, kuri bija gatavi apzvērēt, ka Lora visu laiku atradusies pie viņiem, viņu mājā Maskokā. Tas, ka brīvdienas viņa pavadīs tur, ticis izlemts pēdējā mirklī, un Lora domājusi, ka Ņūtoni-Dobsi pie­zvanījuši mums, bet Ņūtoni-Dobsi domājuši, ka to izdarījusi Lora pati, un tas viss bijis vienkāršs pārpratums, un viņiem ne prātā nav nācis, ka Lora tiek uzskatīta par pazudušu, jo, būdami brīvdienās, viņi nekad nepievērš uzmanību avīžu ziņām.

Skaists stāsts. Bet ļaudis tam ticēja vai bija spiesti izlikties ticam. Manuprāt, Ņūtoni-Dobsi saviem divdesmit tuvākajiem draugiem pamazām pauda īsto stāstu — tikai nevienam nesaki, tas domāts vienīgi tavām ausīm —, un tieši tāpat viņu vietā būtu rīkojusies Vinifreda, jo tenkas bija tāds pats patēriņa priekšmets kā jebkurš cits. Tomēr stāstītais vismaz nekad nenonāca avīzēs.

Lora tika ieģērbta kņudošos svārkos un rūtainā kaklautā un nosūtīta uz Sv. Cecīlijas skolu. Viņa neslēpa, ka to ienīst. Viņa teica, ka viņai tajā neesot jāiet; viņa teica — ja vienreiz esot dabūjusi darbu, tad varot dabūt to atkal. Viņa to teica man, kad Ričards bija klāt. Viņa nemēdza runāt ar Ričardu tieši.

Viņa kodīja pirkstu kauliņus, viņa par maz ēda, viņa bija pārāk kalsna. Es sāku stipri raizēties par Loru, kas arī bija gai­dāms un kam, godīgi sakot, vajadzēja notikt jau agrāk. Taču Ričards sacīja, ka viņam esot apnikušas šīs histēriskās blēņas, un, kas attiecoties uz darbu, tad par to viņš negribot dzirdēt vairs ne vārda. Lora esot daudz par jaunu, lai viena dotos pasaulē; viņai rastos kādi nepatīkami sarežģījumi, jo apkārt klimstot pietiekami daudz tādu ļaužu, kuru amats esot medīt tādas jaunas muļkītes kā viņa. Ja Lorai nepatīkot šī skola, viņa varot apmeklēt kādu citu, tālu prom, citā pilsētā, un, ja viņa aizbēgšot no tās, tad Ričards ievietošot viņu Grūti audzināmo meiteņu namā kopā ar visām citām morāles noteikumu pārkāpējām, un, ja nelīdzēšot tas, tad vienmēr paliekot vēl klīnika. Privāta klīnika ar aizresto­tiem logiem: ja jau Lora kārojot pēc maisaudekla un pelniem, tad tas viņai noteikti derēšot. Viņa esot mazgadīga, Ričards par viņu atbildot, un lai neviens nešauboties, viņš rīkošoties tieši tā, kā teicis. Kā viņai zināms — kā zināms visiem — viņš savu vārdu turot.

Kad Ričards dusmojās, viņam izvelbās acis, un tās izvelbās arī patlaban, tomēr to visu viņš pateica mierīgā, ticamā tonī, un Lora viņam noticēja un nobijās. Es lūkoju iejaukties — šie draudi bija pārāk bargi, viņš neizprata Loru un viņas paradumu uztvert visu burtiski, — taču Ričards sacīja, lai es turoties malā. Šeit esot vajadzīga stingra roka. Lora esot pietiekami lutināta. Viņai esot laiks pielāgoties.

Nedēļām ritot, tika nodibināts neomulīgs pamiers. Mājas dzīvi es centos izkārtot tā, lai viņi abi nesastaptos. Kā kuģi naktī — lūk, uz ko es cerēju.

Šeit, protams, bija iejaukusies arī Vinifreda. Viņa noteikti bija ieteikusi Ričardam ieņemt stingru nostāju, jo Lora bija tāda meitene, kura iekodīs rokā tam, kas viņu barojis, ja vien viņai netiks uzlikts uzpurnis.

Ričards konsultējās ar Vinifredu visos jautājumos, jo tieši Vini­freda bija tā, kura nostājās Ričarda pusē, atbalstīja viņu, allaž iedro­šināja. Viņa bija tā, kura balstīja viņu sociālā ziņā un īstenoja viņa intereses tajās aprindās, ko pati uzskatīja par pareizajām. Kad viņš balotēšoties parlamentam? Vēl gluži ne, viņa mēdza čukstēt tam, kuram patlaban apvārdoja zobus,— īstais laiks vēl neesot pie­nācis, — bet drīz. Viņi abi bija izlēmuši, ka Ričardu gaida spoža nākotne un ka sieviete, kura stāv aiz viņa muguras — vai tad tādas nebija katram vīrietim, kurš gūst panākumus? — ir tieši viņa.