Aklais slepkava

"Nē. Viņš tikai gāja pa ielu. Mēteļa apkakle bija sacelta un šalle uzvilkta uz zoda, bet es zināju, ka tas ir viņš. Rokas viņš turēja kabatās."

Dzirdot pieminam rokas un kabatas, man cauri izšāvās ass zibsnis. "Kas tā bija par ielu?"

"Mūsu iela," viņa atbildēja. "Viņš bija otrā pusē, skatījās uz namiem. Man liekas, viņš meklēja mūs. Droši vien zina, ka mēs dzīvojam kaut kur šeit."

"Lora," es noprasīju, "vai tu joprojām esi ieķērusies Aleksā Tomasā? Ja esi, tad labāk pacenties tikt tam pāri."

"Es neesmu viņā ieķērusies," Lora nicinoši attrauca. "Un nekad neesmu bijusi. Ieķerties ir drausmīgs vārds. Taisni smirdīgs." Kopš Lora gāja skolā, viņa vairs nebija tik dievbijīga, un valoda viņai bija kļuvusi krietni stiprāka. Patlaban priekšroka tika dota vārdam smirdīgs.

"Lai kā tu gribi to dēvēt, tam ir jādara gals. Tas gluži vienkārši ir neiespējami," es maigi sacīju. "Tas tikai iegrūdis tevi nelaimē."

Lora apskāva ceļgalus ar rokām. "Nelaimē," viņa atkārtoja, "žēlīgais Dievs, ko tad tu zini par nelaimi

VIII

..

Aklais slepkava: Gaļedaju stāsti

Viņš atkal ir pārcēlies citur, un labi vien ir. Viņai riebās tas miteklis pie Dzelzceļa mezgla. Viņai nepatika turp iet, un jebkurā gadījumā tas bija tik tālu, un tolaik bija tik auksti: ikreiz, kad viņa tur nonāca, viņai klabēja zobi. Viņai derdzās šaurā, drūmā istabele, vecu cigarešu smaka, jo iestrēgušo logu nevarēja atvērt, noplukuši, mazā duša stūrī, tā sieviete, ko viņa bija sastapusi kāpnēs — sieviete kā nomākta zemniece kādā vecā, sapelējušā romānā, nemitīgi jāgaida, ka uz muguras viņai būs žagaru nastiņa. īgnais, nekaunīgais skatiens, ko šī sieviete viņai veltīja, it kā skaidri iztēlodamās, kas notiks aiz viņa durvīm, līdzko tās būs aizvērušās. Skaudīgs un reizē ļaunprātīgs skatiens.

Nu no tā visa laimīgi tikts vaļā.

Tagad sniegs ir nokusis, lai gan paēnā vēl palikuši daži pelēki plankumi. Saule ir silta, apkārt smaržo pēc valgas zemes un kņu­došām saknēm, un izmirkušajām skrandām, kas palikušas pāri no pagājušā ziemā izmestajām avīzēm, izplūdušām un nesalasāmām. Pilsētas labākajos rajonos uzziedējušas narcises un dažos priekšdārziņos, kur nekrīt ēna, ir pat tulpes, sarkanas un oranžas. Daudzsološa pazīme, kā rakstīts dārzkopju slejā; lai gan pat tagad, vēlā aprīlī, pirms pāris dienām sniga — lielas, baltas, miklas pārslas, ērmīgs putenis.

Matus viņa ir paslēpusi zem lakata, uzvilkusi tumšzilu mēteli, pašu drūmāko, kādu spējusi sameklēt. Viņš teica, ka tā būšot vislabāk. Visos kaktos un stūros runču smaka un vēmekļi, redeļu kastēs iespundētu vistu smārds. Uz ielas zirgu mēsli, tur jājuši policisti, kuri uzmana apkārtni, meklēdami nevis noziedzniekus, bet gan aģitatorus — ārvalstu sarkano midzeņus, tajos viņi ča­binās baros kā žurkas salmos, noteikti guļ pa sešiem vienā gultā, sievietes visiem kopīgas, un tā viņi tur perina savas zvērīgās, sarežģītās sazvērestības. Stāsta, kaut kur netālu dzīvojot Emma Goldmane, kas izraidīta no Savienotajām Valstīm.

Asinis uz ietves, vīrietis ar spaini un slotu. Viņa piesardzīgi laipo ap miklo, sārto lāmu. Šis ir košera miesnieku apvidus; arī drēbnieku un kažokādu vairumtirgotāju apvidus. Un te noteikti netrūkst arī sviedrētavu. Imigrantes rindās nolīkušas pār mašīnām, viņu plaušas pildās ar kokvilnas putekļiem.

Tās drēbes, kas tev mugurā, ir norautas no muguras kādam citam, viņš reiz teica. Jā, viņa viegli attrauca, bet es tajās izskatos labāk. Un tad diezgan dusmīgi piemetināja: Ko tu gribi, lai es daru? Ko tu gribi, lai es daru? Vai tu nopietni domā, ka man ir kāda vara?

Viņa iegriežas augļu bodītē, nopērk trīs ābolus. Ne sevišķi labus ābolus, no pagājušās sezonas, miziņa mīksta un krunkaina, tomēr viņai šķiet, ka būs nepieciešama kāda izlīguma dāvana. Sieviete izņem viņai no rokām vienu ābolu, norāda uz brūnu puvuma plankumu, iedod vietā labāku ābolu. Tas viss, nebilstot ne vārda. Zīmīgi mājieni un smaidi, kas atsedz zobu rindu, kurā vīd tukšumi.

Vīrieši garos, melnos mēteļos, melnās platmalēs, mazas, acīgas sievietes. Lakati, gari svārki. Lauzīti darbības vārdi. Viņas neskatās tieši virsū, tomēr garām nepalaiž tikpat kā neko. Viņa ir aizdomīga, milzene. Un kājas redzamas bezmaz līdz augšai.

Lūk, pogu veikals, tieši tā, kā viņš teicis. Viņa mirkli ap­stājas, lai ieskatītos vitrīnā. Modernas pogas, atlasa lentes, treses, zigzagveida apdares lentītes, vizuļi — izejvielas modes sapņu pasaules atribūtiem. Kādi pirksti, kaut kur tepat netālu, ir piešuvuši sermuļādas apmali viņas vakara apmetnim, darinātam no balta šifona. Kontrasts starp caurspīdīgu plīvuru un kuplu dzīv­nieka spalvu, lūk, kas patīk džentlmeņiem. Maiga miesa un pēc tam brikšņi.

Viņa jaunā istaba atrodas virs maiznīcas. Pa sāndurvīm, augšup pa kāpnēm, smaržas dūmakā, kura viņai tīkama. Tomēr tā ir blīva, pārmēru stipra — raugs rūgst, kāpj viņai galvā kā silts hēlijs. Viņa pārāk ilgi nav ar viņu tikusies. Kāpēc viņa ir vairījusies nākt?

Viņš ir tur, viņš atver durvis.

Es atnesu tev ābolus, viņa saka.