Aklais slepkava

Nesaki ak šitā gan. Es to teicu. Klausies — būs tā. Aklais slep­kava dzird visas baumas, tāpēc zina patiesību par tām sievietēm. Patiesībā viņas nemaz nav mirušas. Tikai izplata tādas valodas, lai viņas liktu mierā. Patiesībā tās ir izbēgušas verdzenes vai arī tādas sievietes, kuras aizmukušas, lai vīri vai tēvi viņas nepārdotu. Un visas nemaz nav sievietes — tur ir arī daži vīrieši, bet labsirdīgi un laipni vīrieši. Visi dzīvo alās un gana aitas, un viņiem ir sakņu dārzi. Viņi uz maiņām klimst ap kapakmeņiem un biedē ceļiniekus — gaudo un tā tālāk —, lai saglabātu ārējo šķitumu.

Turklāt arī vilki īstenībā nemaz nav vilki, tie ir tikai aitu suņi, kuri izdresēti tā, lai atgādinātu vilkus. Patiesībā tie ir ļoti rāmi un ļoti uzticīgi.

Tā nu šie ļaudis pieņems abus bēgļus un, noklausījušies viņu skumjo stāstu, izturēsies pret viņiem ļoti sirsnīgi. Tad aklais slep­kava un mēmā meitene varēs dzīvot vienā no alām, un agrāk vai vēlāk viņiem piedzims bērni, kuri gan redzēs, gan runās, un viņi būs ļoti laimīgi.

Bet tikmēr visus viņu līdzpilsoņus noslaktēs? viņš vīpsnādams noprasa. Tu atbalsti dzimtenes nodevību? Vispārējo sabiedrības labumu esi apmainījusi pret privātu labklājību?

Nu, bet tie ļaudis taču gribēja viņus nogalināt. Savus līdz­pilsoņus.

Tāds nolūks bija tikai nedaudziem — elitei, lielajiem vīriem no augstajiem plauktiem. Līdz ar viņiem tu lemtu nāvei arī pārējos? Tu liktu mūsu pārītim nodot savu pašu tautu? Tas nu ir diezgan savtīgi no tavas puses.

Tā ir vēsture, viņa attrauc. Meksikas iekarošana — kā viņu tur sauca, Kortess — viņa acteku mīļākā, viņa rīkojās tieši tā. Un tas pats notiek arī Bībelē. Netikle Rahāba Jērikas krišanas labā izdarīja tieši to pašu. Viņa palīdzēja Jozuas vīriem un līdz ar visu savu ģimeni tika atstāta pie dzīvības.

Mājiens saprasts, viņš saka. Bet tu esi pārkāpusi noteikumus. Tu nedrīksti untuma dēļ pārvērst nemirušās sievietes par folkloriskām ganītēm.

Šīs sievietes tu nekad neesi īsti iesaistījis stāstā, viņa piezīmē. Tieši ne. Tu tikai esi stāstījis par viņām baumas. Baumas var būt melīgas.

Viņš iesmejas, l iesa gan. Un te būs mana versija. Prieka ļaužu nometnē viss notiek tā, kā tu teici, tikai tiek noturētas izteik­smīgākas runas. Abus mūsu jauniešus aizved uz rietumu kalnu pakāji un atstāj tur starp kapakmeņiem, un tad barbari iekļūst pilsētā, kā mācīts, viņi laupa un posta, un slepkavo iedzīvotājus. Neviens nepaliek dzīvs. Ķēniņš tiek pakārts koka zarā, Augsto Priesterieni uzšķērž, sazvērnieks galminieks iet bojā kopā ar citiem. Nevainīgie bērni vergi, aklo slepkavu ģilde, upurējamās meitenes Templī — visi mirst. No visuma ir izdzēsta vesela kultūra. Ne­paliek dzīvs neviens, kurš zinātu, kā aužami brīnišķīgie paklāji, un tev jāpiekrīt, ka tas tiešām jānožēlo.

Tikmēr abi jaunie cilvēki, rokrokā klīzdami gausā solī, mēro savu vientulīgo ceļu pa rietumu kalniem. Viņi ir droši savā ticībā, ka drīz viņus ieraudzīs un pieņems labsirdīgie dārzeņu audzētāji. Bet, kā tu teici, baumas ne vienmēr ir patiesas, un aklais slep­kava ir dzirdējis melīgas baumas. Mirušās sievietes tiešām ir mi­rušas. Un ne tikai tas: vilki tiešām ir vilki, un mirušās sievietes var sasvilpt tos, kad vien vajadzīgs. Abi mūsu romantiskie varoņi kļūst par barību vilkiem, pirms pagūst pamirkšķināt aci.

Tu nudien esi nelabojams optimists, viņa saka.

Es neesmu nelabojams. Bet man patīk, ja mani stāsti atbilst dzīvei, kas nozīmē, ka tajos jādarbojas vilkiem. Vilkiem — jeb­kādā veidā.

Kāpēc lai tas būtu tik atbilstoši dzīvei? Viņa apveļas uz muguras, stingi skatās griestos. Viņa ir sabozusies, jo viņas ver­sija pārtrumpota.

Visi stāsti ir stāsti par vilkiem. Proti — visi, kurus vērts atstāstīt. Viss pārējais ir sentimentālas blēņas. Visi?

Protams, viņš atbild. Padomā par to. Stāsti par to, kā cilvēki bēg no vilkiem, cīnās ar vilkiem, sagūsta vilkus, piejaucē vilkus. Tiek nomesti vilkiem vai nomet vilkiem citus, lai vilki apēstu tos, nevis viņus pašus. Kā cilvēks gaudo līdzi vilkiem. Pārvēršas par vilku. Vislabāk — par vilku barvedi. Nekādu citu pieklājīgu stāstu nav.

Manuprāt, ir gan, viņa iebilst. Manuprāt, stāsts par to, kā tu stāsti man par vilkiem, nav stāsts par vilkiem.

Nesaki vis, viņš attrauc. Manī ir kaut kas no vilka. Nāc šurp.

Pagaidi. Man tev kaut kas jāpajautā.

Labi, šauj vaļā, viņš slinki saka. Acis atkal aizvērtas, roka uz viņas auguma.

Vai tu kādreiz esi man neuzticīgs?

Neuzticīgs. Cik vecmodīgs vārds.

Neņem vērā manu vārdu izvēli, viņa saka. Vai esi?

Ne vairāk kā tu man. Viņš mirkli klusē. Es to neuztveru kā neuzticību.

Tad kā tu to uztver? viņa salti vaicā.

Kā domu izslēgšanu — no tavas puses. Tu aizver acis un aizmirsti, kur atrodies.

Bet no tavējās?

Teiksim vienkārši, ka tu esi pirmā no līdzīgām.

Tu tiešām esi nelietis.

Es tikai saku patiesību, viņš atteic.

Nu, varbūt labāk būtu paturējis to pie sevis.

Nespurojies nu, viņš saka. Es jau tikai muļķojos. Es nespētu piedurt pirkstu nevienai citai sievietei. Es apvemtos.