Aklais slepkava

Pauze. Viņa noskūpsta viņu, atvirzās nost. Man ir jābrauc prom, viņa piesardzīgi ierunājas. Man vajadzēja tev to pateikt. Negribēju, lai tu brīnies, kur es esmu palikusi.

Uz kurieni? Kādēļ?

Mums jāpiedalās kuģa pirmajā braucienā. Mums visiem, visai svītai. Viņš apgalvo, ka nepiedalīties nedrīkst. Viņš apgalvo, ka tas esot gadsimta notikums.

No gadsimta ir pagājusi tikai trešdaļa. Turklāt es būtu domājis, ka šī mazā vietiņa ir rezervēta Lielajam karam. Šampanietis mēnes­nīcā diez vai var sacensties ar miljoniem, kas krituši ierakumos. Un kur tad vēl gripas epidēmija vai…

Viņš domā sabiedrisko notikumu.

Ak, atvainojiet, kundze. Atzīstu savu kļūdu.

Kas tur liels? Es būšu projām tikai mēnesi — nu, apmēram. Atkarībā no plānojuma.

Viņš klusē.

Es pati nemaz to negribu.

Nē. Droši vien tiešām negribi. Pārāk daudz maltīšu ar sep­tiņiem ēdieniem, pārlieku daudz dejošanas. Jā, meiteni tas var nokausēt.

Neesi tāds.

Nemāci mani, kādam man jābūt! Nedziedi tai pašā meldiņā kā visi tie, kuri iecerējuši vest mani uz pareizā ceļa. Tas man ir noriebies līdz vēmienam. Es būšu tāds, kāds esmu.

Piedod. Piedod, piedod, piedod.

Ciest nevaru, kad tu lien uz vēdera. Bet, jēziņ, tas tev pa­dodas labi. Varu derēt, ka izdevības vingrināties tev pietiek — mājas frontē.

Varbūt es labāk iešu.

Ej, ja gribi. Viņš pagriežas uz sāniem, ar muguru pret viņu. Velns parāvis, dari, ko vien tu gribi. Es tev neesmu nekāds uzraugs. Tev nav jātup uz pakaļkājām un jādiedelē, un jāsmilkst, un jāluncina aste.

Tu nesaproti. Tu pat nemēģini saprast. Tu it nemaz nesaproti, kā tas ir. Tas viss man nebūt nesagādā prieku.

Pareizi.

Mayfair, 1936. gada jūlijs

Dž. HERBERTS HODŽKINSS

MEKLĒJOT ĪPAŠĪBAS VĀRDU

…Jūras plašumus vēl nekad nav šķērsojis skaistāks kuģis. Ārējam veidolam piemīt kurta slaido plūdlīniju skaistums, bet iekšpusē paveras krāšņas detaļas un izcils iekārtojums, kas padara šo kuģi par komforta, lietderīguma un luksusa meistardarbu. Jaunais kuģis ir īsta Waldorf-Astoria viesnīca, tikai peldoša.

Esmu meklējis piemērotu īpašības vārdu. Šis kuģis ir dēvēts par brīnišķīgu, satriecošu, krāšņu, karalisku, staltu, majestātisku un nepārspējamu. Visi šie vārdi apraksta to ar zināmu precizitātes izjūtu. Taču katrs vārds pats par sevi atspoguļo ne vairāk kā vienu fāzi no šī "augstākā sasnieguma britu kuģubūves vēsturē". Karalieni Mēriju nav iespējams aprakstīt: tā ir jāredz un "jājūt", ir jāpiedalās unikālajā dzīvē uz tās borta.

…Bez šaubām, galvenajā salonā katru vakaru notika dejas, un tur nu bija grūti iedomāties, ka atrodies tālu jūrā. Mūzika, dejasgrīda, smalki ģērbušies viesi bija tādi paši kā viesnīcas deju zālē jebkurā no sešām pasaules lielpilsētām. Tur varēja redzēt visus jaunākos Londonas un Parīzes tērpus, gluži svaigus, nule izņemtus no drēbnieku kārbām. Tur bija vērojami arī pēdējie sasniegumi aksesuāru mākslā: burvīgas, mazas rokassomiņas; plandoši vakara apmetņi, daudzi ar ārkārtīgi neparasti izvietotiem krāsu akcentiem; grezni kažokādas manto un boa. Vislielākajā cieņā bija kupli tafta vai tilla tērpi. Tur, kur priekšroka bija dota zīmuļa siluetam, kleitu noteikti papildināja grezna tunika no tafta vai rakstaina atlasa. Šifona apmetņi bija daudzi un dažādi. Tomēr visi kā viens krita no pleciem graciozi militārā manierē. Kādai daiļai, jaunai sievietei ar Drēzdenes porcelāna sejiņu un baltu matu sakārtojumu bija ceriņkrāsas šifona apmetnis virs kuplās krokās krītoša, pelēka tērpa. Slaidai gaišmatei arbūzu sārtā kleitā bija balts šifona apmetnis, apdarināts ar sermuliņu astēm.

Aklais slepkava: AaA firziksievietes

Vakaros notiek dejas, gludi vizošas dejas uz slidenas grīdas. Piespiedu jautrība: no tās viņa nevar izvairīties. Visapkārt plaiksnī zibspuldzes: nekad nav iespējams noteikt, uz kurieni tās notēmētas vai kad avīzē parādīsies tavs attēls, galva atgāzta, visi zobi redzami.

Rītos viņai sāp pēdas.

Pēcpusdienās viņa patveras atmiņās, zvilnēdama atpūtas krēslā uz klāja, uzlikusi saulesbrilles. Viņa atsakās no peldbaseina, no apļu mešanas mērķī, no badmintona, no bezgalīgajām, bezjēdzīgajām spēlēm. Laika kavēkļi vajadzīgi tam, lai kavētu laiku, un viņai ir pašai savs laika kavēklis.

Suņi savās saitēs met nebeidzamus lokus pa klāju. Aiz tiem soļo augstāko aprindu suņu staidzinātāji. Viņa izliekas, ka lasa.

Daži bibliotēkā raksta vēstules. Viņai tas būtu bezjēdzīgi. Pat ja viņa nosūtītu vēstuli, viņš tik bieži maina dzīvesvietas, ka var­būt nesaņemtu to nekad. Toties to varētu saņemt kāds cits.

Rāmās dienās viļņi dara to, kam nolīgti. Tie ieaijā. Jūras gaiss, ļaudis mēdza daudzināt, — o, tas tik ļoti nāk par labu. Tikai elpojiet dziļi. Tikai atslābinieties. Tikai ļaujieties.

Kāpēc tu stāsti man šos skumjos stāstus? viņa jautā — pirms vairākiem mēnešiem. Viņi guļ, ietinušies viņas kažokā, ar zvērādas pusi uz āru, tā licis viņš. Pa ieplīsušo rūti velk auksts gaiss, garām aizžvadz tramvaji. Vienu mirklīti,' viņa saka, man poga spiežas mugurā.