Aklais slepkava

Bet mūsu stāsta sākumā abus bija panācis ksenoriešu zorha kuģis, un nu abi bija pamatīgi sašauti un stipri kliboja. Zorha stari bija izsituši caurumu viņu degvielas tvertnē, iznīcinājuši sakarus ar vadības centru uz Zemes un izkausējuši stūres iekārtu, un šī uzbrukuma laikā Boids bija ievainots galvā, bet Viļam skafandrā lija asinis no neredzamas brūces kaut kur ap vidukli.

Rādās, ka ar mums ir cauri, teica Boids. Mēs esam samalti miltos. Šitais verķis tagad uzies gaisā kuru katru mirkli. Žēl tikai, ka nepaguvām aizraidīt pie tēviem vēl kādus pāris simtus to zvīņaino maitasgabalu.

Jā, taisni manas domas. Nu, tad priekā, vecais draugs, sacīja Vils. Izskatās, ka tev tur iekšā kaut kas tek — sarkana sula. Kāju pirksti cauri. Ha ha.

Ha ha, piebalsoja Boids, saviebies sāpēs. Baigais jociņš. Tev vienmēr ir bijusi draņķīga humora izjūta.

Pirms Vils paguva atbildēt, kuģis zaudēja vadību un sagriezās reibinošā spirālē. Viņus sagrāba kāds gravitācijas lauks, bet no kādas planētas? Viņiem nebija ne jausmas, kur viņi atrodas. Mākslīgā gravitācijas sistēma viņiem bija čupā, un abi vīri zaudēja samaņu.

Atžilbuši viņi nespēja noticēt savām acīm. Viņi vairs neatradās ne savā uzbrukuma kuģī, ne cieši piegulošajos metāla skafandros. Tagad viņiem mugurā bija vaļīgas, zaļas drānas no kāda spīdīga materiāla, un viņi zvilnēja uz mīkstām, zeltainām sofām kuplu vīteņaugu ieskautā lapenē. Brūces bija sadzijušas, un Vila kreisās rokas vidējais pirksts, norauts kādā senākā uzbrukumā, bija ataudzis. Viņi jutās veselības un labsajūtas caurstrāvoti.

Caurstrāvoti, viņa nomurmina. Ak tu manu dieniņ.

Jā, mums, zēniem, šad tad patīk izmantot kādu izmeklētu vārdiņu, viņš saka, runādams ar mutes kaktiņu kā gangsteris filmā. Tad visa tā bodīte rādās bišķiņ smalkāka.

Tā liekas gan.

Turpināsim. Es neko nesaprotu, teica Boids. Kā tu domā, mēs esam miruši?

Ja mēs esam miruši, tad man nav iebildumu, sacīja Vils. Te ir forši, te ir baigi forši.

Domāju gan.

Šai mirklī Vils klusu iesvilpās. Viņiem tuvojās divas tik kār­dinošas dāmas, kādas abi savu mūžu nebija redzējuši. Viņas bija īsti firziķi. Mati abām bija tādā krāsā, kādā mēdz būt grozi, kas pīti no šķeltām vītola klūdziņām. Viņas bija ģērbušās garos tērpos violeti zilā nokrāsā, tie krita sīkās krokās un kustoties čaukstēja. Viļam tie visvairāk atgādināja mazos papīra bruncīšus, kādus aptin ap augļiem vīzdegunīgos augstākās klases pārtikas veikalos. Rokas un kājas sievietēm bija kailas; katrai bija neparasta galvasrota no smalka, sarkana tīkliņa. Āda bija sulīgi, zeltaini sārta. Viņu kus­tības bija tik maigi viļņojošas, it kā viņas būtu apmērcētas sīrupā.

Esiet sveicināti, Zemes vīrieši, ierunājās pirmā.

Jā, sveicināti, piebalsoja otrā. Mēs jau sen jūs gaidām. Jūsu ierašanos mēs vērojām ar savas starpplanētu telekameras palīdzību.

Kur mēs esam? jautāja Vils.

Jūs esat uz planētas AaĀ, atbildēja pirmā. Šis vārds skanēja kā piepildījuma nopūta ar īsu kunkstu vidū — tā nokunkst zīdaiņi, miegā apgriezdamies uz otriem sāniem. Un tas skanēja arī kā mirēja pēdējā dvaša.

Kā mēs šeit nonācām? Vils jautāja. Boids bija zaudējis va­lodu. Viņa skatiens slīdēja pār krāšņajiem, nobriedušajiem kuplu­miem, kas pavērās acīm. Man gribētos iegremdēt tur zobus, viņš domāja.

Jūs nokritāt no debesīm ar visu savu kuģi, atbildēja pirmā sie­viete. Tas diemžēl ir gājis bojā. Jums būs jāpaliek šeit, pie mums.

To nebūs grūti pārciest, Vils sacīja.

Jūs tiksiet labi aprūpēti. Jūs esat pelnījuši atlīdzību. Jo, sargā­dami savu pasauli no ksenoriešiem, jūs sargājat arī mūsējo.

Tas, kas notika tālāk, ir jāaizsedz ar kautrības plīvuru.

Tiešām jāaizsedz?

Pēc brīža es to nodemonstrēšu. Jāpiebilst vēl tikai, ka Boids un Vils bija vienīgie vīrieši uz planētas AaĀ, tāpēc šīs sievietes, protams, bija jaunavas. Taču viņas prata lasīt domas, un katra jau iepriekš saprata, ko varētu uzkārot Vils un Boids. Tāpēc jau pavisam drīz tika īstenotas pašas trakākās abu draugu fantāzijas.

Pēc tam tika baudīta garda nektāra maltīte, kura, kā tika paskaidrots vīriešiem, atvairot vecumu un nāvi; tad notika pa­staiga pa burvīgajiem dārziem, kur ziedēja neiedomājamas puķes; un tad abi tika ievesti plašā telpā pilnā ar pīpēm, un viņi varēja izraudzīties, kuru vien vēlējās.

Pīpes? Tādas, kādu smēķē tu?

Tās bija pieskaņotas rītakurpēm, kuras viņiem tika izsniegtas pēc tam.

Uz to es laikam būšu uzprasījusies.

Būsi gan, viņš smaidot piekrīt.

Un kļuva arvien labāk. Viena no meitenēm bija seksbumba, otra bija nopietnāka un prata tērzēt par mākslu, literatūru un filosofiju, nemaz nerunājot par teoloģiju. Šķita, meitenes zina, kas kuru brīdi tiek no viņām gaidīts, un pārslēdzās atbilstoši Boida un Vila garastāvoklim un tieksmēm.

Un tā laiks pagāja harmonijā. Ritot dienām, kuras bija pati pilnība, vīrieši vairāk uzzināja par planētu AaĀ. Pirmkārt, uz tās netika ēsta gaļa un nebija gaļēdāju dzīvnieku, toties bija daudz tauriņu un dziedātājputnu. Vai man jāpiebilst, ka dievam, kuru pielūdza uz AaĀ, bija liela ķirbja veidols?