Aklais slepkava

Misters Grifens atzina, ka ģenerāļa Franko vadīto nacionālistu iejaukšanās ir bijusi paredzama reakcija. Sašutuši un drosmīgi spāņi, visu šķiru pārstāvji, ir apvienojušies, lai aizstāvētu tradīcijas un pilsonisko kārtību, un pasaule ar bažām gaida šī konflikta atrisinājumu. Republikāņu triumfs palielinātu Krievijas agresiju, un daudzas mazākas valstis kļūtu apdraudētas. No kontinentālajām zemēm tikai Vācija un Francija, un zināmā mērā arī Itālija ir pietiekami spēcīgas, lai pretotos šim vilnim.

Misters Grifens uzsvēra: Kanādai vajadzētu sekot Lielbritānijas, Francijas un Savienoto Valstu piemēram un norobežoties no šī konflikta. Neiejaukšanās politika ir saprātīga, un tai vajag pie­vērsties nekavējoties, jo no Kanādas pilsoņiem nevar prasīt, lai viņi riskē ar savu dzīvību šajā svešu zemju cīniņā. Tomēr jau šobrīd slepena rūdītu komunistu straume virzās no mūsu kontinenta uz Spāniju, un, lai gan šādu rīcību vajadzētu aizliegt ar likumu, valstij tomēr jāpriecājas, ka radusies iespēja šādā veidā attīrīties no graujošiem elementiem, netērējot nodokļu maksātāju naudu.

Mistera Grifena runa izpelnījās skaļus aplausus.

Aklais slepkava: Cilindrs

Krogam Cilindrs ir neona izkārtne ar sarkanu cilindru un zilu cimdu, kas to cilā. Cilindrs paceļas, vēlreiz paceļas; tas nekad nenolaižas lejup. Un zem tā nav galvas, ir tikai viena acs, tā mirkšķina. Vīrieša acs, atveras, aizveras; burvju mākslinieka acs; viltīgs, bezgalvains triks.

Šis cilindrs ir pati smalkākā iezīme šai krogā. Tomēr te nu viņi sēd — vienā no kroga nodalījumiem, publiskā vietā, gluži kā īsti cilvēki, katram uz šķīvja karsts vēršgaļas sendvičs, pelēka gaļa uz maizes, kas tik balta un mīksta, un bezgaršīga kā eņģeļa gurns, brūnā mērce bieza no miltiem. Uz šķīvja malas — kon­servēti zirnīši, maigi pelēcīgi zaļi; kartupeļu čipsi, izmirkuši taukos. Citos nodalījumos sēd vientuļi, bēdu pārņemti vīrieši ar apsārtušām acīm, kurās vīd atvainošanās; viņiem ir mazliet apsmuluši grāmatvežu krekli un spīdīgas grāmatvežu kaklasaites; daži no­plukuši pārīši sarīkojuši sev tādu piektdienas līksmošanos, kādu spēj atļauties, turpat dzīro daži ieleņu trio, kam patlaban brīvs laiks.

Interesanti, vai viņš salaiž ar kādu no tām ielenēm, viņa domā. Kad manis nav pa rokai. Tad: Kā es zinu, ka viņas ir ielenes?

Tas te ir pats labākais, ko var dabūt par tādu naudu, viņš saka. Viņš domā karsto vēršgaļas sendviču.

Tu esi izmēģinājis arī pārējo?

Nē, bet izveidojas instinkts.

Patiesībā sendvičam kā tādam nav ne vainas.

Aiztaupi man šitās viesību manieres, viņš noburkšķ, tomēr ne pārāk rupji. Viņa omu nevarētu dēvēt par līksmu, taču viņš ir modrs. Par kaut ko satraucies.

Kad viņa atgriezās no saviem ceļojumiem, viņš nebija tāds. Viņš bija nerunīgs un atriebīgs.

Sen neesi redzēta. Esi ieradusies, kā parasti?

Ko — kā parasti?

Kā parasti — nokniebties?

Kāpēc tev gribas būt tik rupjam?

Kādos vilkos iegājis, tā jākauc.

Šobrīd vairāk par visu viņai gribētos zināt, kāpēc viņi devušies ieturēt maltīti krogā. Kāpēc nav palikuši viņa istabā. Kāpēc viņš atmetis piesardzībai ar roku. Kur dabūjis naudu.

Vispirms viņš atbild uz pēdējo jautājumu, kaut gan viņa to nemaz nav uzdevusi.

Par vēršgaļas sendviču, kuru tu redzi uz sava šķīvja, viņš saka, ir jāpateicas Ksenora ķirzakcilvēkiem. Iedzersim par viņiem, par šiem ļaunajiem, zvīņainajiem radījumiem, un par visiem viņu at­balstītājiem. Viņš paceļ savu kokakolas glāzi; klāt ir pielējis rumu no savas blašķes. (Kokteiļu te diemžēl nebūs, viņš bija teicis, atvērdams viņai durvis. Šitais ūķis ir sauss kā velns zina kas.)

Arī viņa paceļ glāzi. Par Ksenora ķirzakcilvēkiem? viņa saka. Par tiem pašiem?

Par tiem pašiem gan. Es to visu uzliku uz papīra, pirms divām nedēļām nosūtīju, un viņi bija gatavi ņēmāji. Vakar pienāca čeks.

Acīmredzot viņš pats ir gājis uz abonenta kastīti un arī iemai­nījis čeku pret naudu, tā viņš pēdējā laikā dara. Viņš ir bijis spiests tā rīkoties, viņa pārāk bieži ir bijusi prom.

Tu par to priecājies? Tu izskaties priecīgs.

Jā, protams… tas ir meistardarbs. Daudz kautiņu, daudz asiņu pa grīdu. Daiļas dāmas. Viņš pavīpsnā. Kurš gan spētu tam pre­toties?

Vai tas ir stāsts par firziķsievietēm?

Nē. Šajā nav nekādu firziķsieviešu. Šis ir pavisam cits sižets.

Viņš domā: Kas notiks, ja es viņai pateikšu? Spēlīte beigusies vai mūžīgi zvēresti, un kas ir sliktāk? Viņai ap galvu ir šalle no caurspīdīga, gaisīga auduma, tādā kā sārteni oranžā krāsā. To sauc par arbūza toni. Maiga, tvirta, plūdeņa miesa. Viņš atceras, kā ieraudzījis viņu pirmo reizi. Tolaik, domādams par to, kas atrodas viņai zem kleitas, viņš spēja iedomāties vienīgi miglu.

Kas tev uznācis? viņa jautā. Tu liecies ļoti… Vai tu esi dzēris?

Nē. Daudz ne. Viņš stumda pa šķīvi bālpelēkos zirņus. Tas beidzot ir noticis, viņš ierunājas. Es dodos ceļā. Ir pase un viss pārējais.

Ak tā, viņa saka. Tik vienkārši. Viņa valdās, lai balsī neska­nētu izbailes.