Aklais slepkava

Viņa gribēja zināt, kas esot dēmons mīļākais. Kāpēc jūra esot bez saules un okeāns bez dzīvības? Kāpēc saulainajā prieka pilī esot ledus alas? Kas esot Aboras kalns, un kāpēc abesīņu jaunava par to dziedot? Kāpēc senču balsis pareģojot karu?

Es nezināju atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem. Tagad es zinu visas. Nevis Semjuela Teilora Koulridža atbildes — neesmu pārliecināta, vai viņam tādas bija, jo tolaik viņš mēdza apreibināties ar opiju, — bet gan pati savējās. Te tās ir, ņemiet par labu.

Svētā upe ir dzīva. Tā plūst uz nedzīvo okeānu, jo tur beigās nonāk viss, kas ir dzīvs. Mīļākais ir dēmons mīļākais tāpēc, ka patiesībā viņa nemaz nav. Saulainajā prieka pilī ir ledus alas, jo tādas jau prieka pilis ir — pēc kāda laika tās kļūst ļoti aukstas, pēc tam izkūst, un kas tad notiek ar tevi? Tu esi caur un cauri slapjš. Aboras kalns bija abesīņu jaunavas mājvieta, un viņa par to dziedāja tāpēc, ka nespēja tur atgriezties. Senču balsis pa­reģoja karu tāpēc, ka senču balsis nekad nestāv klusu un nespēj paciest nekādu kļūdīšanos, un karš ir droša lieta, tas sākas agrāk vai vēlāk.

Izlabojiet mani, ja es maldos.

Krita sniegs, sākumā liegi, pēc tam cietās lodītēs, kuras dzēla ādā kā adatas. Saule norietēja pēcpusdienā, debesis no blāvi asiņainām pārvērtās nokrejotā pienā. Dūmi vērpās augšup no skursteņiem, no kurtuvēm, kas piebērtas ar oglēm. Zirgi, kas vilka maizes ratus, atstāja uz ielas kūpošu, brūnu apalīšu kaudzītes, tie pēc tam sasala cieti. Bērni ar tiem apmētāja cits citu. Pulksteņi zvanīja pusnakti, vēl un vēlreiz, katra pusnakts bija tumši zilimelna, nosēta ar ledainām zvaigznēm, mēness kā balts kauls. Es paskatījos ārā pa guļamistabas logu, lejā uz ietvi, caur kastaņas zariem. Tad es izslēdzu gaismu.

Ksanadu balle bija paredzēta janvāra otrajā sestdienā. Tai rītā bija piegādāts mans maskarādes kostīms, ievietots kārbā uz veseliem klēpjiem zīdpapīra. Pats prātīgākais bija noīrēt kostīmu Malabarā, jo speciāla kostīma pasūtināšana liecināja par pārāk lielām pūlēm. Patlaban pulkstenis bija gandrīz seši, un es uzlaikoju kostīmu. Lora bija manā istabā: tur viņa bieži pildīja mājas uzdevumus vai izlikās to darām. "Kas tu būsi?" viņa jautāja.

"Abesīņu jaunava," es atbildēju. Vēl īsti nezināju, ko varētu izmantot par cimboli. Varbūt bandžo, kas izrotāts ar lentēm. Tad es atcerējos, ka vienīgais man zināmais bandžo atrodas Aviljonā, bēniņos, palicis kā mantojums no maniem nelaikiem tēvočiem. Būs vien jāiztiek bez cimboles.

Es negaidīju no Loras apliecinājumu, ka izskatos glīti vai vis­maz jauki. Tā viņa neteica nekad: glīts un jauks viņai nebija domāšanas kategorijas. Šoreiz viņa sacīja: "Tu neizskaties īpaši abesīniska. Abesīnietes nevar būt blondas."

"Tādi nu man mati, ko es tur varu darīt," es teicu. "Tā ir Vinifredas vaina. Viņa būtu varējusi izvēlēties vikingu jaunavu vai ko tamlīdzīgu."

"Kāpēc visi no viņa baidās?" Lora jautāja.

"No kā?" es vaicāju. (Šai dzejolī es nebiju pievērsusi uzmanību bailēm, es ievēroju vienīgi prieku. Prieka pils. Īstenībā es tagad dzīvoju prieka pilī — šeit mājoja mana īstenā būtība, neredzama apkārtējiem. Apjozta ar mūriem un torņiem, lai neviens cits nevarētu tikt tur iekšā.)

"Paklausies," Lora sacīja. Viņa aizvēra acis un iesāka:

Ja varētu tās dziesmas Es atkal atminētu, Tad manī mostos jūtu liesmas Ilgās skaņās atskanēt. Būs pili celt man novēlēts: Tās ledus velves! Kā tās staro! Ikviens, kas viņu dzird un redz, Sauc balsī: sargies! Glābies! Bēdz! Plīv mati, acis gaismu dedz! Trīs apļus lai tam apkārt dara, Pret to jums acis cieti vērt, Kam Paradīzes pienu dzert Un kuru medus rasa baro.

"Redzi, tie no viņa baidās," viņa teica, "bet kāpēc? Kāpēc Sargies?"

"Nudien, Lora, man nav ne jausmas," es atbildēju. "Tas jau tikai dzejolis. Ne vienmēr var izprast dzejoļu jēgu. Varbūt visi domā, ka viņš ir jucis."

"Tas ir tāpēc, ka viņš ir pārāk laimīgs," Lora sacīja. "Viņš ir dzēris Paradīzes pienu. Cilvēkiem kļūst bail, ja kāds ir pārāk laimīgs, kā viņš. Vai ne tāpēc?"

"Lora, netirdi mani," es noteicu. "Es jau nezinu visu. Es neesmu profesors."

Lora sēdēja uz grīdas, ģērbusies savos skolas svārkos. Viņa sūkāja pirksta locītavu un vīlusies urbās manī ar skatienu. Pēdējā laikā es bieži sagādāju viņai vilšanos. "Es nesen redzēju Alekšu Tomasu," viņa sacīja.

Es steigšus novērsos, pie spoguļa sakārtoju savu plīvuru. Šis zaļais atlass nudien atstāja visai bālu iespaidu: kaut kāds Holivudas vamps tuksneša filmā. Mierināju sevi ar domu, ka visi pārējie izskatīsies tikpat viltoti. "Alekšu Tomasu? Tiešām?" es teicu. Man būtu vajadzējis izrādīt lielāku pārsteigumu.

"Vai tad tu nepriecājies?"

"Par ko?"

"Par to, ka viņš ir dzīvs," Lora sacīja. "Ka viņš nav notverts."

"Skaidrs, ka priecājos," es apliecināju. "Bet nebilsti nevienam ne vārda. Tu taču negribētu, lai viņam sadzen pēdas."

"To tu vari man neteikt. Es neesmu bērns. Taisni tāpēc es viņam nepamāju ar roku."

"Vai viņš tevi redzēja?" es jautāju.