Aklais slepkava

Vakarnakt es spēji uztrūkos no miega, sirds man dauzījās. No loga nāca šķindoša skaņa: kāds meta pret stiklu oļus. Es izkāpu no gultas un taustījos uz loga pusi, pastūmu rāmi augstāk un izliecos ārā. Nebiju uzlikusi brilles, tomēr redzēju pietiekami labi. Tur bija mēness, gandrīz pilns, smalki sadzīslots ar vecām rētām, un zem tā pletās apslāpēti oranžā blāzma, ko debesīs meta ielas laternas. Zem manis bija ietve, visa vienos ēnu lāsumos, to pa pusei aizsedza kastaņa, kas aug priekšējā pagalmiņā.

Es apzinājos, ka te nevajadzētu būt nekādai kastaņai: šim kokam vieta bija citur, simt jūdžu tālu, pie mājas, kurā es reiz biju dzīvojusi kopā ar Ričardu. Tomēr te nu tas bija, šis koks, zari izpletušies kā ciets, biezs tīkls, vāri vizēja tā ziedu baltie naktstauriņi. r

Stiklainā šķinda atskanēja atkal. Tur bija kāds salīcis stāvs: vīrietis, kurš rakņājās pa atkritumu konteineriem, bīdīja šurpu turpu vīna pudeles izmisīgā cerībā, ka vienā no tām kaut kas varētu būt palicis. Ielas žūpa, ko šurp atdzinis tukšums un slāpes. Viņa kustības bija zaglīgas, agresīvas, it kā viņš nevis medītu, bet gan spiegotu — sijātu manas izmestās grabažas, lai atrastu pierādījumus pret mani.

Tad viņš izslējās, sāniski iegāja spilgtākā gaismā un paskatījās augšup. Es saredzēju tumšās uzacis, acu dobumus, smaidu kā baltu šķēlumu sejas tumšajā ovālā. V veida izgriezumā zem viņa kakla vīdēja kaut kas bāls: krekls. Viņš pacēla roku, pavēzēja to sānis. Sveiciens — vai atvadu mājiens.

Nu viņš gāja prom, un es nespēju viņam uzsaukt. Viņš zi­nāja, ka es nespēju uzsaukt. Nu viņš bija nozudis.

Es sajutu smacējošu spiedienu ap sirdi. Nē, nē, nē, nē, sacīja kāda balss. Man pār vaigiem ritēja asaras.

Taču es biju pateikusi to skaļi — pārāk skaļi, jo tagad bija pamodies Ričards. Viņš stāvēja tieši man aiz muguras. Un grasījās uzlikt roku man uz skausta.

Un tad es pamodos pa īstam. Es gulēju ar slapju seju, vaļējām acīm, skatīdamās griestu pelēkajā tukšumā, gaidīdama, kad pierims sirds. Nomodā es vairs neraudu bieži; tikai šad un tad pa kādai sausai asarai. Pārsteidzoši atklāt, ka tomēr esmu to darījusi.

Kad esi jauna, tev šķiet, ka viss, ko tu dari, ir paredzēts vienreizējai lietošanai. Tu ej no tagadnes uz tagadni, rokās burzī­dama laiku, aizsviēzdama to prom. Tu esi pati sava automašīna, kas pārsniedz ātrumu. Tu domā, ka vari atbrīvoties no lietām un arī no cilvēkiem — atstāt tos aiz muguras. Tu vēl nezini, ka viņiem ir paradums atgriezties.

Laiks sapņos ir sastindzis. Tu nekad nespēj tikt prom no tās vietas, kur esi atradusies.

Tomēr kaut kas šķindēja pa īstam, stikls pret stiklu. Es izkāpu no gultas — no savas reālās, vienguļamās gultas — un devos pie loga. Ielas pretējā pusē pa kaimiņu atkritumu kasti vandījās divi jenoti, apgāzdami pudeles un skārdenes. Maitēdāji, kuri atkritumu izgāztuvē jūtas kā mājās. Tie paskatījās augšup uz mani, modri, nesatraukti, mazās zagļu maskas mēnesnīcā melnas.

Lai jums labi veicas, es nodomāju. Ņemiet, ko spējat, kamēr vēl varat paņemt. Kam tur kāda daļa, vai tas pieder jums? Tikai neļaujiet, lai jūs pieķer.

Es likos atpakaļ gultā un gulēju smagajā tumsā, ieklausīdamās elpā, kuras, kā zināju, šeit nemaz nav.

X

..

Aklais slepkava: Ksenora ķirzakcilveki

Nedēļām ilgi viņa staigā pa veikaliem. Aiziet uz tuvāko sīkpreču bodi, nopērk dažus nagu pulējamos stienīšus vai kādu oranžu nūjiņu, ar ko atbīdāmi ienadži, kaut ko mazu, tad lēnām dodas garām žurnāliem, nepieskardamās, cenzdamās būt piesardzīga, lai neviens nepieķertu viņu skatāmies, bet ar acīm sijā virsrakstus, meklējot viņa vārdu. Kādu no viņa vārdiem. Tagad viņa tos zina, vismaz lielāko daļu: viņa taču parasti nesa uz banku čekus.

Teiksmas par brīnumiem. Savādi stāsti. Satriecoši pārsteigumi. Viņa izpēta to visu.

Beidzot viņa kaut ko pamana. Tas noteikti ir īstais: Ksenora ķirzakcilvēki. Pirmā aizraujošā dala no Zikrona karu hronikām. Uz vāka — blondīne pseidobabiloniskā stilā, baltais tērps zem neticamu izmēru krūtīm cieši sajozts ar zelta ķēdi, ap kaldu lazurīta rotaslietu virtenes, no galvas dīgst sudraba pusmēness. Lūpas valgas, mute pavērta, acis lielas, viņu ir sagrābuši divi radījumi, kuriem katrai rokai trīs smaili pirksti un acīm ver­tikālas zīlītes. Tie ir ģērbušies vienīgi sarkanos šortos. Sejas tiem kā saplacināti diski, ādu klāj zvīņas tumši zaļganzilā krāsā ar alvainu spīdumu. Tie glumi spīd kā aplaistīti ar taukiem; zem pelēkzilās ādas izspiežas lāsmojoši muskuļi. Mutes bez lūpām, zobi ir daudzi un asi kā adatas.

Tos viņa pazītu jebkur.

Kā tikt pie grāmatas? Tikai ne šajā veikalā, kur viņu pazīst. Nekādā gadījumā nedrīkst dot vielu tenkām, jebkādā veidā iztu­roties savādi. Nākamajā iepirkšanās reizē viņa iegriežas dzelzceļa stacijā un atrod žurnālu tur, preses stendā. Viena plāna burtnīciņa; viņa samaksā, nenovilkusi cimdus, Sigli saritina žurnālu, paslēpj to rokassomiņā. Pārdevējs uzmet viņai dīvainu mirkli, bet tā jau vīrieši mēdz darīt.