Aklais slepkava

Vispirms ir zeme, tūkstošiem jūdžu, apkārt aplī paceļas klintis un kalni, ledū kalti, plaisaini un grumbaini; pēc tam mežs ar pinkainām vējgāzēm kā savēlušos vilnu, zem sūnām trun miruši koki; pēc tam — pa kādam izcirtumam. Pēc tam virsāji un vējainas stepes, un izžuvuši, sarkani pakalni, kur risinās karš. Aiz klintīm, saules kveldētajos kanjonos savā slēpnī tup aizstāvji. Viņiem ir izcili snaiperi.

Tad sākas ciemati ar noplukušām būdām un šķielējošiem zeņķiem, un sievām, kuras stiepj sprunguļu nastas, uz putekļai­najiem ceļiem tumšas ieplakas, kur vārtījušās cūkas. Tad — dzelz­ceļa sliedes, kas iestiepjas miestiņos ar stacijām un kazarmām, ar fabrikām un noliktavām, ar baznīcām un marmora bankām. Tad lielpilsētas, milzīgi gaismas un tumsas taisnstūri, tornis pēc torņa. Torņi klāti ar dimantu. Nē: ar kaut ko modernāku, ticamāku. Ne ar cinku, no cinka ir tikai nabadzīgu sieviešu veļas baļļas.

Torņi ir klāti ar tēraudu. Tur tiek ražotas bumbas, un tur bumbas arī krīt. Taču viņš to visu apiet, tiek cauri neskarts, visu ceļu līdz pat šai pilsētai, tai, kura ietver viņu, pilsētas nami un smailes viņu ieskauj, viņa atrodas pašā iekšējā, pašā centrālākajā tornī no visiem, un tas pat neatgādina torni. Tas ir nomaskēts: varētu piedot tam, kurš noturētu to par māju. Viņa ir visu lietu drebošā sirds, sasegta savā baltajā gultā. Ieslēgta, paslēpta no briesmām, tomēr tieši viņa ir visa notiekošā jēga. Visa notiekošā jēga ir — lai viņa tiktu pasargāta. Tieši ar to viņi nodarbojas visu laiku — pasargā viņu no visa pārējā. Viņa skatās pa logu, un nekas nespēj tikt viņai klāt, un viņa nespēj tikt klāt nekam.

Viņa ir apaļais O, būtībā nulle. Telpa, kura definē sevi, ne­eksistēdama vispār. Tāpēc viņi nevar sasniegt viņu, atrast viiiu.

Tāpēc viņi nevar viņai neko piesiet. Viņai ir tik labs smaids, bet viņas pašas aiz tā nav.

Viņš grib domāt par viņu kā par neievainojamu. Kā viņa stāv savā apgaismotajā logā, aiz muguras — aizslēgtas durvis. Viņš grib būt turpat, zem koka, un skatīties augšup. Saņēmis drosmi, viņš rāpjas augšup pa mūri, joka virs rokas gar vīnstīgām un dzegu, laimīgs kā zaglis; viņš pietupstas, uzbīda augšā logu, iekāpj iekšā. Klusu spēlē radio, deju mūzika pieņemas spēkā un plok. Tā izdzēš soļus. Starp viņiem neizskan ne vārds, un atkal sākas jutīgā, rūpīgā miesas pārmeklēšana. Apslāpēta, stomīga un miglaina, kā zem ūdens.

Tu esi dzīvojusi pasargātu dzīvi, viņš reiz viņai teica.

Tā to varētu nosaukt, viņa sacīja.

Bet kā lai viņa jelkad tiek ārā no tās, no savas dzīves, ja ne ar viņa palīdzību?

The Globe and Mail, 1937. gada 26. martā

SARKANO ASINSATRIEBĪBA BARSELONĀ

PARĪZE, SPECIĀLI AVĪZEI THE GLOBE AND MAIL

Lai gan ziņas, kas pienāk no Barselonas, tiek bargi cenzētas, mūsu Parīzes korespondents tomēr ir uzzinājis par sadursmēm starp konkurējošām republikāņu frakcijām šajā pilsētā. Klīst baumas, ka Staļina atbalstītie komunisti, kurus labi apbruņojusi Krievija, veic tīrīšanas akcijas pret saviem sāncenšiem POUM — ekstrēmiem trockistiem, kuri sabiedrojušies ar anarhistiem. Republikāņu val­dīšanas pirmo dienu skurbumu ir nomainījusi aizdomu un baiļu gaisotne, jo komunisti apsūdz POUM kā nodevīgu "piekto ko­lonnu". Ir novērotas atklātas ielu cīņas, kurās pilsētas policija nostājusies komunistu pusē. Stāsta, ka daudzi POUM biedri esot ieslodzīti cietumā vai bēguļojot. Iespējams, krustugunīs ir cietuši vairāki kanādieši, tomēr šīs ziņas nav pārbaudītas.

Citur Spānijā, Madridē, vara joprojām ir republikāņu rokās, tomēr nacionālistu spēki ģenerāļa Franko vadībā izcīna nozīmīgas uzvaras.

Aklais slepkava: Junionstacija

Viņa noliec kaklu, atbalsta pieri pret galda malu. Iztēlojas viņa ierašanos.

Ir krēsla, stacijā iedegtas gaismas, viņa seja tajās izskatās iz­vārguši. Kaut kur netālu ir krasts, koši zils: viņš dzird kaiju klaigas. Viņš ielec vilcienā caur šņācošu tvaiku mākuļiem, iemet plauktā savu audekla somu; tad atkrīt sēdeklī, izņem nopirkto sendviču, iztin to no saburzītā papīra, pārplēš uz pusēm. Viņš ir gandrīz pārāk noguris, lai ēstu.

Viņam līdzās sēd veca sieviete, kura ada kaut ko sarkanu, svīteri. Viņš zina, kas tas ir, jo viņa ir to pateikusi; ja būtu ļauts, viņa izstāstītu visu, kas ar to saistīts, par saviem bērniem, par saviem mazbērniem; viņai līdzi noteikti ir arī momentuzņēmumi, taču šo stāstu viņš nevēlas dzirdēt. Viņš nespēj domāt par bērniem, pēc tam kad redzējis pārāk daudzus mirušus. Tieši bērni palikuši viņam prātā, pat vēl vairāk nekā sievietes, vairāk nekā vecie vīri. Viņi vienmēr bija tik negaidīti: viņu miegainās acis, vaskainās rokas, pirkstiņi ļengani, noplukusī lupatu lelle piesūkusies ar asinīm. Viņš novēršas, paraugās uz savu seju naksnīgajā logā, iekritušas acis, mati, kas izskatās mitri, āda zaļganīgi melna, to aizmiglo sodrēji un garāmskrejošo koku tumšās aprises.