Aklais slepkava

"Kāds tad ir skats?" es noprasīju.

"Kā, lūdzu?"

"Bella Vista. Tas nozīmē — skaists skats. Tad kāds skats no turienes paveras? Ko Lora redzēs pa logu?"

"Ceru, ka to tu nebūsi domājusi kā joku," Vinifreda teica.

"Nē. Tas ir ļoti svarīgi. Vai tur ir maurs, dārzs, strūklaka vai kas? Vai kaut kāda netīra ieliņa?"

Neviens no viņiem neprata atbildēt. Ričards apgalvoja, ka tur noteikti esot kāda dabas ainava. Bella Vista, viņš teica, atrodoties ārpus pilsētas. Ainava tās apkārtnē esot speciāli veidota.

"Vai tu esi tur bijis?"

"Es zinu, ka tu esi satraukta, dārgā," Ričards sacīja. "Varbūt tev vajadzētu atgulties."

"Es nupat gulēju. Lūdzu, atbildi."

"Nē, es tur neesmu bijis. Protams, ne."

"Tad kā tu zini?"

"Nu, paklausies, Airisa," iejaucās Vinifreda. "Kāda tam nozīme?"

"Es gribu viņu redzēt." Man bija grūti noticēt, ka Lora pēkšņi sabrukusi, bet es jau arī biju tā pieradusi pie Loras dīvainībām, ka tās man vairs nelikās savādas. Man būtu bijis viegli nepamanīt novirzes — kaut kādas nodevīgas pazīmes, kas liecinātu _ ar garīgu trauslumu.

Pēc Vinifredas vārdiem, ārsti bija teikuši, ka pagaidām par Loras apciemošanu nevar būt ne runas. To viņi bija īpaši uzsvēruši. Psihiski viņa esot pārāk nestabila, un ne tikai tas, — viņa esot agresīva. Turklāt vajagot ņemt vērā arī manu stāvokli.

Es sāku raudāt. Ričards sniedza man savu mutautu. Tas bija viegli iecietināts un smaržoja pēc odekolona.

"Tev jāzina vēl kaut kas," Vinifreda sacīja. "Tas ir ārkārtīgi nožēlojami."

"Varbūt to vajadzētu atstāt uz vēlāku laiku," Ričards apslāpēti ieminējās.

"Tas ir ļoti sāpīgi," Vinifreda māksloti negribīgi noteica. Tāpēc es, protams, uzstāju, ka gribu to dzirdēt tūliņ un tagad.

"Nabaga meitene apgalvo, ka esot stāvoklī," Vinifreda sacīja. "Tāpat kā tu."

Es mitējos raudāt. "Un? Ir?"

"Protams, ka ne," Vinifreda atbildēja. "Kā lai tas būtu iespēi»

jams?

"Kas ir tēvs?" īsti nespēju iztēloties, ka Lora kaut ko tādu izmelojusi no zila gaisa. Ko gan viņa no sevis iedomājas?

"To viņa liedzas izpaust," sacīja Ričards.

"Viņa, protams, bija histērijā," Vinifreda turpināja, "tāpēc ru­nāja juceklīgi. Liekas, viņa ir ieņēmusi galvā, ka bērns, ko gaidi tu, patiesībā ir viņas bērns — kaut kādā veidā, kuru viņa ne­prata izskaidrot. Tie, bez šaubām, bija tīrie murgi."

Ričards pašūpoja galvu. "Cik skumji," viņš nomurmināja klu­sinātā un svinīgi nopietnā balsī kā apbedītājs: tik apslāpēti kā caur biezu, sarkanbrūnu paklāju.

"Speciālists — psihiatrijas speciālists — sacīja, ka Lora acīm­redzot esot ārprātīgi greizsirdīga uz tevi," Vinifreda teica. "Greiz­sirdīga par visu — viņa grib dzīvot tavu dzīvi, viņa grib būt tu, un tas ir ieguvis šādu formu. Ārsts norādīja, ka tevi vajag pasargāt." Viņa nodzēra mazu malciņu no glāzes. "Vai tev pašai nav bijis nekādu aizdomu?"

Nu jūs redzat, kas viņa bija par gudru sievieti.

Emē piedzima aprīļa sākumā. Tajos laikos vēl izmantoja ēteri, un tāpēc dzemdību laikā es nebiju pie samaņas. Es ieelpoju, un mana apziņa izdzisa, bet pamodusies es biju vārgāka un plaka­nāka. Bērna tur nebija. Viņš bija zīdaiņu telpā kopā ar pārējiem. Tā bija meitene.

"Bērnam taču nekas nekaiš, vai ne?" es jautāju. Par to es ļoti bažījos.

"Desmit pirkstiņi rokām, desmit pirkstiņi kājām," moži nobēra medicīnas māsa, "un arī nekā lieka nav."

Bērnu atnesa vēlāk pēcpusdienā, ietītu sārtā sedziņā. Prātā jau biju devusi viņai vārdu. Emē nozīmēja tā, kuru mīl\ un es tiešām cerēju, ka viņu kāds mīlēs. Es šaubījos par savām pašas spējām viņu mīlēt — vai mīlēt tik stipri, cik viņai nepieciešams. No manis jau tāpat necik daudz nebija palicis pāri: neticēju, ka ar šo pārpalikumu pietiks.

Emē izskatījās kā jebkurš jaundzimušais — sejiņa saspiesta, it kā viņa lielā ātrumā būtu ietriekusies sienā. Mati gari un tumši. Viņa skatījās manī pa gandrīz aizvērto actiņu spraugām — ska­tījās ar neuzticību. Kā mēs gan dabūjam trūkties, kad dzimstam, es nodomāju; cik nejauks pārsteigums droši vien ir šī pirmā, skarbā saskarsme ar āra gaisu. Man tiešām bija žēl šīs mazās radībiņas; es nozvērējos, ka darīšu viņas labā visu, kas būs manos spēkos.

Kamēr mēs pētījām viena otru, ieradās Vinifreda un Ričards. Māsa sākumā noturēja viņus par maniem vecākiem. "Nē, šis ir lepnais tētis," Vinifreda noteica, un viņi visi sāka smieties. Abi bija atnesuši puķes un smalki izšūtu zīdaiņa pūriņu vienos sarežģītos tamborējumos un atlasa lentēs.

"Cik burvīga!" Vinifreda sacīja. "Bet, ak tu debestiņ, mēs gaidījām blondīni. Viņa ir drausmīgi tumša. Kas par matiem!"

"Piedod," es uzrunāju Ričardu. "Es zinu, tu gribēji puiku."

"Nākamreiz, dārgā," Ričards atteica. Viņš nemaz nešķita sa­traukts.

"Tie ir tikai pirmie matiņi," māsa paskaidroja Vinifredai. "Tādi ir daudziem jaundzimušajiem, dažiem pat sniedzas līdz mugurai. Tie izkrīt, un izaug īstie mati. Varat pateikties savai laimes zvaigznei, ka viņai nav zobu vai astes, kā dažam labam gadās."