Aklais slepkava

"Vectēvs Bendžamins bija tumšmatis," es sacīju, "pirms no­sirmoja, un vecāmāte Edīlija tāpat, un, protams, tēvs, taču es nezinu par abiem viņa brāļiem. Gaišmatainā ģimenes puse bija mātes radi." To es pateicu savā parastajā sarunas tonī un atvieglota redzēju, ka Ričards tam nepievērš uzmanību.

Vai es jutos pateicīga, ka šeit nav Loras? Ka viņa ir ieslodzīta kaut kur tālu prom, kur nav man sasniedzama? Un no kurienes viņai neesmu sasniedzama es; tāpēc viņa nevar nostāties pie manas gultas kā nelūgta feja kristībās un noprasīt: Ko tu tur runā?

Viņa, bez šaubām, būtu sapratusi. Viņa būtu sapratusi uzreiz.

Meness spoži spīdēja

Vakar vakarā es noskatījos, kā jauna sieviete aizdedzina pati sevi: slaida, jauna sieviete, ģērbusies caurspīdīgās, viegli uzliesmo­jošās drānās. To viņa izdarīja, protestēdama pret kaut kādu netais­nību; bet kāpēc viņa domāja, ka, pārvērzdama sevi ugunskurā, kaut ko atrisinās? Ak, nedari tā, man gribējās viņai pateikt. Nesadedzini savu dzīvi. Lai kāds būtu iemesls, tas nav tā vērts. Tomēr viņai tas acīmredzot bija tā vērts.

Kas viņas apmāj, šīs jaunās meitenes, kurām ir talants uz upurēšanos? Vai tā viņas rīkojas tādēļ, lai pierādītu, ka arī meite­nēm ir drosme, ka viņas spēj ko vairāk nekā tikai raudāt un gausties, ka arī viņas var pašpārliecināti skatīties acīs nāvei? Un kur rodas šī tieksme? Vai tā sākas ar izaicinājumu, un, ja tā, tad ar izaicinājumu kam? Lielajai, svina smagajai, smacējošai lietu kārtībai, lielajiem kaujasratiem ar naglotajiem riteņiem, aklajiem tirāniem, aklajiem dieviem? Vai šīs meitenes ir pietiekami pārdrošas vai pietiekami augstprātīgas, lai domātu, ka spēj kaut ko tam­līdzīgu apturēt, upurējot sevi uz kāda teorētiska altāra, vai varbūt tā ir sava veida deklarācija? Visai apbrīnojami, ja kāds apbrīno apsēstību. Arī visai drosmīgi. Taču pilnīgi veltīgi.

Šai ziņā es raizējos par Sabrinu. Kas viņai padomā tur, pasaules malā? Vai viņai iekodusi kristiešu vai budistu muša, vai galvu viņai sajaucis kas cits? To, ko tu dari pašam zemākajam no viņiem, to tu dari Man. Vai tie ir vārdi, kas rakstīti viņas caurlaidē uz veltīgumu? Vai viņa grib izpirkt grēkus, ko pastrādājusi viņas iz­postītā, ar naudu apsēstā, nožēlojamā ģimene? Tiešām ceru, ka nē.

Tas nedaudz piemita pat Emē, taču lēnāk ritošā, izvairīgākā formā. Lora nobrauca no tilta, kad Emē bija astoņi gadi, Ričards nomira, kad viņai bija desmit. Šie notikumi neizbēgami būs viņu ietekmējuši. Un tad viņa tika saraustīta gabalos starp Vinifredu un mani. Tagad Vinifreda nebūtu uzvarējusi šajā kaujā, bet toreiz uzvarēja. Viņa nozaga man Emē, un, lai kā es centos, atgūt viņu es vairs nespēju.

Nav brīnums, ka Emē, sasniegusi attiecīgo vecumu un dabūjusi savās rokās Ričarda novēlēto naudu, aizbēga un pievērsās dažādiem ķīmiskiem mierinājuma veidiem, un sodīja sevi ar veselu virkni vīriešu. (Kas, piemēram, bija Sabrinas tēvs? Grūti pateikt, un Emē to arī nepateica. Izvēlies, kurš labāk tīk, viņa sacīja.)

Es centos saglabāt saikni ar viņu. Es nemitējos cerēt uz iz­līgumu — galu galā viņa bija mana meita, un es jutos vainīga viņas dēļ un gribēju viņai atlīdzināt — atlīdzināt par to slīkšņu, kādā bija pārvērtusies viņas bērnība. Taču tad viņa jau bija no­stājusies pret mani — un arī pret Vinifredu, tas vismaz bija kāds mierinājums. Nevienu no mums viņa nelaida klāt ne sev, ne Sabrinai — īpaši Sabrinai. Viņa negribēja, lai mēs Sabrinu sa­maitājam.

Dzīvesvietu Emē mainīja bieži, nerimtīgi. Pāris reižu viņa tika izlikta uz ielas, jo nebija maksājusi īri; viņu arestēja par miera traucēšanu. Vairākkārt viņa nonāca slimnīcā. Laikam jau būtu jāteic, ka viņa kļuva par nelabojamu alkoholiķi, kaut gan man derdzas šis apzīmējums. Naudas viņai bija gana, tāpēc nekad nevajadzēja meklēt darbu, un labi vien bija, jo viņa nevienā ne­būtu noturējusies. Vai varbūt nemaz nebija labi. Varbūt viss būtu citādi, ja Emē nevarētu klīst apkārt; ja viņa būtu spiesta domāt par nākamo maltīti, nevis apcerētu visas savas traumas, kurās, viņasprāt, bijām vainojamas mēs. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz pašnožēlu, žēlo sevi vēl vairāk, ja viņiem ir nepelnīti ienākumi.

Pēdējo reizi, kad aizbraucu apciemot Emē, viņa dzīvoja noplu­kušā rindu mājā Toronto, netālu no Parlamentstrītas. Bērns, kurš acīmredzot bija Sabrina, tupēja pelēku smilšu kastē pie takas — nosmulējusies, izspūrusi skrandainīte šortos, bet bez T-krekla. Turēdama rokā vecu skārda krūzi, viņa ar saliektu karoti bēra tajā smiltis. Viņa bija izdomas bagāts mazs radījums: paprasīja man divdesmit piecus centus. Vai es tos viņai iedevu? Droši vien. "Es esmu tava vecāmāte," es teicu, un viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu jukusi. Nav šaubu, ka par tādu personu viņa nekad nebija dzirdējusi.