Aklais slepkava

Kad es biju pateikusi vārdu muļķe, viņa sāka uz mani kliegt. Es pati esot muļķe, viņa bļāva. Es esot bīstama muļke, tik liela muļke, ka pati nemaz nezinot, cik liela. Viņa lietoja vairākus vārdus, kurus šeit neatkārtošu, tad paķēra kafijas krūzi ar uzzī­mēto smaidu un svieda ar to man. Pēc tam grīļodamās metās man virsū; viņa gaudoja, izgrūzdama smagas, sirdi plosošas elsas. Rokas viņai bija izstieptas — manuprāt, draudīgi. Es biju uztraukta, satricināta. Es kāpos atpakaļ, tverdamās pie margām, vairīdamās no citiem priekšmetiem — no kurpes, no apakštases. Nonākusi pie ārdurvīm, es metos bēgt.

Varbūt man pašai būtu vajadzējis izstiept rokas. Būtu vajadzē­jis viņu apskaut. Būtu vajadzējis raudāt. Tad man būtu vajadzējis apsēsties viņai līdzās un izstāstīt šo stāstu, kuru tagad stāstu jums. Taču es to neizdarīju. Es palaidu izdevību garām, un to es rūgti nožēloju.

Tikai trīs nedēļas vēlāk Emē nokrita pa kāpnēm. Protams, es par viņu sēroju. Viņa bija mana meita. Tomēr jāatzīst, ka es sēroju par to Emē, kāda viņa bija bijusi daudz jaunākos gados. Es sēroju par to, par ko viņa būtu varējusi kļūt; es sēroju par viņas zaudētajām iespējām. Vairāk par visu es sēroju par savām pašas kļūmēm.

Pēc Emē nāves Vinifreda sagrāba Sabrinu savos nagos. Iegūšana savā īpašumā nodrošina deviņas desmitdaļas tiesību, un viņa pirmā parādījās uz skatuves. Viņa aizrāva Sabrinu sev līdzi uz savu izgreznoto savrupmāju Rouzdeilā, un neviens nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad viņa jau bija pasludinājusi sevi par oficiālo aizbildni. Es apsvēru, vai neuzsākt cīņu, bet tā jau atkal būtu cīņa par Emē — un tajā man bija lemts zaudēt.

Kad Vinifreda uzņēmās gādību par Sabrinu, man vēl nebija ne sešdesmit gadu; tolaik es joprojām spēju vadīt mašīnu. Laiku pa laikam es aizbraucu uz Toronto un izsekoju Sabrinu kā privātde­tektīvs vecā kriminālromānā. Es blandījos ap viņas pamatskolu — ap viņas jauno pamatskolu, ap viņas jauno, ekskluzīvo pamat­skolu, — lai tikai īsu mirkli ieraudzītu viņu un pārliecinātos, ka par spīti visam viņai klājas labi.

Piemēram, es biju lielveikalā tai rītā, kad Vinifreda aizveda Sabrinu uz ītona veikalu, lai nopirktu viņai balles kurpes, pāris mēnešu pēc tam, kad bija pievākuši viņu sev. Nav šaubu, ka pārējos apģērba gabalus Vinifreda Sabrinai pirka, ar viņu pašu nemaz neaprunājusies — tas būtu Vinifredas garā —, bet kurpes ir jāuzlaiko, un nez kāda iemesla dēļ Vinifreda nebija uzticējusi šo uzdevumu algotiem izpalīgiem.

Bija Ziemassvētku sezona — veikala kolonnas bija apvītas ar mākslīgām akvifolijām, virs ieejām gluži kā adataini nimbi karājās vainagi, darināti no apzeltītiem priežu čiekuriem un sarkanām samta lentēm —, un Vinifreda sev par lielu aizkaitinājumu iestrēga korāļu dziedātāju barā. Es atrados blakus ejā. Mana garde­robe vairs nebija tāda kā kādreiz — es biju ģērbusies vecā tvīda mētelī, zemu pār pieri pārvilkusi lakatu, — un, lai gan Vinifreda skatījās tieši man virsū, viņa mani nepamanīja. Droši vien no­turēja mani par apkopēju vai diedelējošu imigranti.

Viņa, kā parasti, bija uzcirtusies līdz pēdējam, tomēr par spīti tam izskatījās krietni apdeldēta. Nūjā, viņai jau tuvojās septiņ­desmit, un pēc zināma vecuma sasniegšanas viņas stila grims sliecas piešķirt cilvēkam mūmijas izskatu. Viņai nebūtu vajadzējis tā turēties pie savas oranžās lūpukrāsas, tā viņai bija par spilgtu.

Es saskatīju piepūderētās, neiecietīgās krunkas starp viņas uzacīm, saspringto muskuļu mezglu sārtinātajā vaigā. Viņa vilka Sabrinu līdzi aiz vienas rokas, pūlēdamās izlauzties caur druknu, ziemas mēteļos ģērbušos pircēju kori; viņai droši vien riebās šī aizrautīgā, neveiklā dziedāšana.

Turpretī Sabrina gribēja paklausīties mūziku. Viņa ļengani slīga lejup, pārvērtusies smagā nastā, kā bērni mēdz darīt, — tā ir pretošanās, kura ārēji nav manāma. Roka viņai slējās stāvus gaisā kā rātnai meitenītei, kura ldasē grib atbildēt uz jautājumu, bet sejas izteiksme bija drūma kā īgnam velnēnam. Tas, ko viņa darīja, droši vien sagādāja sāpes pašai. ŠI stāja, šī prasība. ŠI apņemšanās izturēt.

Patlaban tika dziedāts Labais ķēniņš Vāclavs. Sabrina zināja vārdus: es redzēju kustamies viņas mazo mutīti. "Mēness spoži spī­dēja, naktī lauskis spēra," viņa dziedāja. "Tad, kad, salu ielaizdams, ubags durvis vē-ē-ra."

Tā ir dziesma par izsalkumu. Es nojautu, ka Sabrina to saprot — viņa droši vien joprojām atcerējās, kāds ir izsalkums. Vinifreda parāva viņu aiz rokas un nervozi paskatījās apkārt. Mani viņa neredzēja, bet sajuta, tāpat kā govs labi nožogotās ganībās sajūt vilku. Tomēr govis jau nav tādas kā meža zvēri; tās ir pieradušas būt drošībā. Vinifreda bija tramīga, taču ne nobijusies. Ja es vispār kādreiz ienācu viņai prātā, tad viņa noteikti domāja, ka esmu kaut kur tālu projām, laimīgā kārtā nost no acīm, āra tumsā, kurai viņa mani atdevusi.

Tad man uzmācās neganta vēlēšanās paķert Sabrinu uz rokām un skriet prom. Es varēju iztēloties Vinifredas drebelīgās gaudas, kamēr es sprauktos gar flegmātiskajiem korāļu dziedātājiem, kuri tik omulīgi auro par ziemas salu.