Aklais slepkava

Jā, Ričards sacīja, bez šaubām; bet vai Lora esot compos mentis? Viņas pašas labad, viņas drošības labad mums vajadzētu noskaidrot vismaz to. Lai gan ārēji viņa šķitusi mierīgāka, Bella Vista darbiniekiem esot zināmas šaubas. Kas zina, kādas briesmas viņa varētu radīt sev vai citiem, ja viņai atļaus brīvi staigāt apkārt?

Vai es gadījumā nezinot, kur viņa atrodas? Es nezināju.

Vai es neesot saņēmusi no viņas kādu ziņu? Es nebiju.

Vai, saņēmusi kādu ziņu, es nevilcināšos brīdināt Ričardu? Es nevilcināšos. Tā es teicu vārds vārdā. Tas bija teikums bez papildinātāja, tāpēc tie nebija burtiski meli.

Es ļāvu paiet saprātīgam laika sprīdim un tad ar vilcienu devos uz Taikonderogu, lai apspriestos ar Rīniju. Izgudroju tele­fona zvanu: Rīnija ir sasirgusi, es paskaidroju Ričardam, un grib redzēt mani vēlreiz, pirms nekas nav noticis. Es radīju iespaidu, ka viņa gul bezmaz vai uz nāves gultas. Es teicu, ka viņa priecātos par Emē fotogrāfiju; viņa vēlēsies patērzēt par veciem laikiem. Tas ir mazākais, ko es varu izdarīt. Galu galā viņa būtībā ir mūs izaudzinājusi. Izaudzinājusi mani, es izlaboju, lai novērstu Ričarda uzmanību no domas par Loru.

Es norunāju tikties ar Rīniju Betijas restorāniņā. (Toreiz Rīnijai jau bija telefons, šai pasaulē viņa stingri stāvēja uz abām kājām.) Tā būšot vislabāk, viņa teica. Viņa joprojām tur strādājot, tiesa, nepilnu darba dienu, taču mēs varot satikties pēc darba. Betijas restorāniņam esot jauni īpašnieki, viņa sacīja; vecajiem īpašniekiem nepatiktu, ja viņa sēdētu zālē kā kliente, pat tad, ja maksātu, toties jaunie esot nosprieduši, ka viņiem noder jebkuri klienti, kādus vien var dabūt.

Ar Betijas restorāniņu bija stipri gājis uz leju. Svītrainā markīze bija nozudusi, tumšie telpas nodalījumi izskatījās apskrambāti un bezgaumīgi. Tur oda ne vairs pēc svaiga vaniļas saldējuma, bet gan pēc sasmakušiem taukiem. Es aptvēru, ka esmu ģērbusies pārāk labi šai vietai. Nebūtu vajadzējis likt ap kaldu balto lapsādu. Kāda jēga dižoties tādos apstākļos?

Man nepatika Rīnijas izskats: viņa bija pārāk uzblīdusi, pārāk dzeltena, elpoja mazliet par smagu. Varbūt viņa tiešām bija sa­sirgusi: prātoju, vai vajadzētu apvaicāties. "Cik jauki ir atslogot kājas," viņa noteica, apsēdusies pie galdiņa man pretim.

Maira — cik gadu tev bija, Maira? Tev droši vien bija trīs vai četri, man sajucis skaits, — Maira bija viņai līdzi. Vaidziņi viņai bija sārti aiz satraukuma, acis apaļas un mazliet izspiedušās, it kā viņai būtu viegli aizžņaugts kakls.

"Esmu viņai daudz stāstījusi par tevi," Rīnija sirsnīgi teica. "Par jums abām." Jāteic, es Mairu pārāk neinteresēju, toties viņu intriģēja lapsādas man ap kaklu. Bērniem tai vecumā parasti patīk pūkaini dzīvnieki, pat ja tie ir beigti.

"Tu esi redzējusi Loru vai runājusi ar viņu?" es jautāju.

"Runāšana sudrabs, klusēšana zelts," Rīnija noteica, skatīdamās apkārt, it kā pat šeit sienām varētu būt ausis. Es neredzēju iemeslu tādai piesardzībai.

"Droši vien tā biji tu, kas sarunāja to advokātu?" es vaicāju.

Rīnija izskatījās vieda. "Es darīju to, kas bija vajadzīgs," viņa sacīja. "Turklāt tas advokāts bija jūsu mātes otrās pakāpes māsīcas vīrs, savā ziņā piederīgais. Tāpēc viņš visu saprata — tas ir, kad es uzzināju, kas notiek."

"Kā tu uzzināji?" Ko tu uzzināji es pataupīju pēcākam.

"Viņa man atrakstīja," Rīnija teica. "Viņa stāstīja, ka esot rakstījusi tev, bet neesot saņēmusi atbildi. Viņai nebija atļauts nosūtīt vēstules, bet izpalīdzēja virēja. Lora pēc tam nosūtīja viņai par to naudu, vēl mazliet pa virsu."

"Es neesmu saņēmusi nekādu vēstuli," es sacīju.

"Tā jau viņa nosprieda. Nosprieda, ka viņi būs par to gādājuši."

Es sapratu, kas ir šie viņi. "Lora droši vien atbrauca uz šejieni," es ieminējos.

"Kur tad citur lai viņa brauktu?" Rīnija noteica. "Nabaga meitene. Pēc visa, ko pārcietusi."

"Ko viņa bija pārcietusi?" Es ļoti gribēju zināt; reizē man bija bail. Lora varbūt ir visu sagudrojusi, es sevi mierināju. Lora varbūt cieš no mānijas. To nevar izslēgt.

Tomēr Rīnija bija to izslēgusi: lai ko Lora būtu viņai stāstījusi, viņa tam ticēja. Es šaubījos, vai tas ir tas pats stāsts, ko esmu dzirdējusi es. īpaši es šaubījos par to, vai stāstā ticis pieminēts arī zīdainis — jebkādā veidā. "Bērni klausās, tāpēc es nestāstīšu sīki," Rīnija sacīja. Viņa pamāja uz Mairu, kura kāri ēda gabalu šaušalīgas, sārtas kūkas un blenza uz mani tā, it kā gribētu mani nolaizīt. "Ja es tev izstāstītu visu, tu naktī nevarētu gulēt. Vienīgais mierinājums, ka tu tur nebiji iejaukta. Tā viņa teica."

"Viņa tā teica?" To dzirdēdama, es uzelpoju. Tātad Ričards un Vinifreda bija attēloti kā briesmoņi, bet man bija piedots — morāla vājuma dēļ, šaubu nav. Tomēr es manīju, ka Rīnija nav man piedevusi par to, ka esmu bijusi tik bezrūpīga, lai ļautu tam visam notikt. (Pēc tam kad Lora bija nobraukusi no tilta, viņa piedeva man vēl mazāk. Pēc viņas domām, man ar to noteikti bija kāds sakars. Pēc šī notikuma viņa pret mani atsala. Viņa nomira ar nelabu prātu.)