Aklais slepkava

Es būtu turējusi Sabrinu cieši, es nebūtu paklupusi, nebūtu no­metusi viņu zemē. Bet es arī netiktu necik tālu. Tai pašā mirklī viņi jau būtu man uz pēdām.

Tad es viena pati devos ārā uz ielas un gāju un gāju, no­liektu galvu, saslietu apkakli, pa pilsētas centra ietvēm. No ezera pūta vējš, lejup virpuļoja sniegs. Bija diena, taču zemo mākoņu un sniega dēļ gaisma bija nespodra; pa nenotīrītajām ielām garām gausi kūlās automašīnas, sarkanās gabarītugunis attālinājās no manis kā kuprainu, atmuguriski skrienošu zvēru acis.

Rokās es biju sažņaugusi sainīti — biju aizmirsusi, ko esmu nopirkusi, — un man nebija cimdu. Tie laikam bija izkrituši veikalā, zem ļaužu kājām. Tikpat kā nejutu to trūkumu. Reiz es varēju putenī staigāt ar kailām rokām un nemaz to nejust. Tādu pakalpojumu spēj izdarīt mīlestība, naids vai šausmas, vai gluži vienkārši niknums.

Man reiz bija kāda fantāzija par sevi — un, starp citu, ir joprojām. Pietiekami smieklīga fantāzija, lai gan nereti tieši ar tādu tēlu palīdzību mēs veidojam savus likteņus. (Jūs ievērosiet, cik viegli es pāreju uz augstu stilu — veidojam savus likteņus —, līdzko aizkllstu šajā virzienā. Bet tas nekas.)

Šajā fantāzijā Vinifreda un viņas draugi ar naudas vainagiem galvā ir sapulcējušies ap Sabrinas rišaino, balto gultiņu, kamēr viņa pati iemigusi, un spriež, ko viņai dāvāt. Sabrinai jau ir uzdāvināts gravēts sudraba kauss no Birks, bērnistabas tapetes ar pieradinātu lāču attēliem, pirmās pērles viņas pērļu virtenei un visas pārējās zelta veltes, caur un cauri comme il faut, kuras saullēktā pārvēr­tīsies oglēs. Nu viņi kaļ plānus par ortodontu un tenisa nodar­bībām, un klavierstundām, un deju stundām, un smalku vasaras nometni. Kādas cerības viņai atliek?

Šai mirklī sēra dzeltenas gaismas zibsnī, dūmu mākulī un melnu ādas spārnu plandoņā parādos es, nelūgtā krustmāte, kraupainā avs. Arī es vēlos viņai kaut ko dāvināt, es saucu. Man ir tiesības!

Vinifreda un viņas bars smejas un rāda ar pirkstiem. Tu? Tu jau sen esi padzītai Vai pēdējā laikā esi ieskatījusies spogulī? Tu esi galīgi nolaidusies, izskaties simt divus gadus vecai Vācies atpakaļ uz savu piekvēpušo, veco alu! Ko tad tu vari uzdāvināt?

Es varu uzdāvināt patiesību, es saku. Es esmu pēdējā, kas to vēl var. Un šai telpā tā ir vienīgā manta, kura arī no rīta vēl būs tepat.

Betijas restoraniņš

Ritēja nedēļas, un Lora neatgriezās. Es gribēju viņai aizrakstīt, piezvanīt, bet Ričards teica, ka tas viņai kaitēšot. Neesot nekādas vajadzības, lai viņu traucējot kāda balss no pagātnes. Viņai vajagot koncentrēt uzmanību uz savu pašreizējo situāciju — uz ārstēšanos. Tā viņam esot teikts. Kas attiecoties uz šīs ārstēšanās metodēm — viņš jau neesot ārsts, viņš nemaz neizlikšoties, ka no tā kaut ko saprotot. To noteikti labāk atstāt lietpratēju ziņā.

Es spīdzināju sevi ar vīzijām — Lora ir ieslodzīta, cīnās, ir iestigusi sāpīgā, pašas radītā fantāzijā vai kādā citā fantāzijā, tikpat sāpīgā, kura pieder nevis viņai, bet gan tiem, kas viņai apkārt. Un kad viena kļūst par otru? Kur ir slieksnis starp iekšējo un ārējo pasauli? Katrs no mums ik dienu nedomājot staigā šurpu turpu pa šiem vārtiem, izmantojot gramatikas paroles — es saku, tu saki, viņš un viņa saka, toties tas nesaka —, maksājot par veselā saprāta privilēģiju ar kopīgu naudu, ar nozīmēm, par kurām esam savstarpēji vienojušies.

Tomēr pat bērnībā Lora nekad īsti nebija ar mieru vienoties. Vai tur slēpās problēma? Tajā, ka viņa stingri palika pie nē, kad vajadzīgs bija jā? Un otrādi, un otrādi.

Man stāstīja, ka Lorai klājoties labi: viss ejot uz labo pusi. Un tad viņai vairs neklājās tik labi, process bija pagriezies pretējā virzienā. Uz kādu labo pusi, kādā pretējā virzienā? Tur nevajagot iedziļināties, tas mani satraukšot, man kā jaunai mātei esot svarīgi taupīt savu enerģiju. "Pavisam drīz tu mums atkal būsi atlabusi," teica Ričards, plikšķinādams man pa roku.

"Bet es nemaz neesmu slima," es iebildu.

"Tu zini, kā es to domāju," viņš sacīja. "Viss atkal būs nor­māli." Viņš mīlīgi, gandrīz glūnīgi pasmaidīja. Acis viņam kļuva mazākas, vai varbūt tām virsū spiedās apkārtējā miesa, un tas piešķīra viņam viltīgu izteiksmi. Viņš domāja par to laiku, kad varēs atgriezties tur, kur ir viņa vieta: virsū. Es domāju par to, ka viņš izspiedīs no manis visu elpu. Viņš pieņēmās svarā; viņš bieži ieturēja maltītes ārpus mājas; viņš teica runas klubos, svarīgās sa­nāksmēs, nozīmīgās sanāksmēs. Prātīgās sanāksmēs, kurās satikās un prātoja svarīgi, nozīmīgi vīri, jo — tādas aizdomas bija visiem — tuvojās negaiss.

Tik liela runu teikšana var cilvēku uzpūst. Esmu vērojusi šo procesu, tagad jau vairākas reizes. Tur vainīgs tas vārdu veids, ko izmanto runās. No šiem vārdiem sāk rūgt smadzenes. To var redzēt pa televīziju, politiskās pārraidēs, — vārdi izlido viņiem no mutes kā gāzes burbuļi.

Es nolēmu palikt pēc iespējas slimīga tik ilgi, cik vien iz­dosies.