Aklais slepkava

Es nogludināju lapas, kuras viņa bija iemetusi papīrgrozā: veseli žūkšņi no Laiku grāmatām, neskaitāmas lapas no Soģu grā­matas, bet no Mateja evaņģēlija mazs izgriezums, kurā Jēzus no­lād neauglīgo vīģes koku. Tagad es atcerējos, ka savos svētdienas skolas laikos Lora bija sašutusi par šo vīģes koku. Viņa neganti dusmojās, ka Jēzus tik ļauni izturējies pret koku. Mums visiem gadās melnās dienas, bija piezīmējusi Rīnija, mundri kuldama olu baltumus dzeltenā bļodā.

"Tā nedrīkst darīt," es teicu.

"Tas jau ir tikai papīrs," attrauca Lora, turpinādama graizīt. "Papīrs nav svarīgs. Svarīgi ir vārdi, kas uz tā rakstīti."

"Tev būs lielas nepatikšanas."

"Nebūs vis," viņa sacīja. "Neviens nekad never to vaļā. Paskatās tikai pirmajās lapās, kur ir dzimšanas, kāzu un miršanas dienas."

Un viņai bija taisnība. Viņas nodarījums palika neatklāts.

Tieši šī atmiņu aina lika man sameklēt savu kāzu albumu, kurā bija saliktas šī notikuma fotogrāfijas. Vinifredai par šo albumu nepārprotami bija gaužām trūcīga interese, un arī Ričards nekad nebija redzēts sirsnīgi šķirstām tā lapas. Lora būs to zinājusi, viņa būs zinājusi, ka tā ir droša vieta. Bet kas — viņa droši vien būs prātojusi — pamudinās mani pašu kādreiz ieskatīties albumā?

Ja es būtu meklējusi Loru, tad būtu ieskatījusies albumā. To viņa zināja. Tur bija daudz viņas attēlu, ar melniem trīsstūrīšiem pielīmētu pie brūnajām lapām; attēli, kuros viņa drūmi skatījās uz savām kājām, ģērbusies līgavas māsas kleitā.

Es atradu ziņu, lai gan tā nebija izteikta vārdos. Lora bija krietni piestrādājusi pie manām kāzu bildēm ar saviem tonē­jamiem rīkiem, mazajām krāsas tūbiņām, ko bija nočiepusi Elvuda Marija avīzes redakcijā Taikonderogā. Acīmredzot glabājusi tās visu šo laiku. Lai gan viņa apgalvoja, ka tik ļoti nicinot materiālo pasauli, tomēr nemēdza vieglu roku mest ārā mantas.

Viņa bija ietonējusi tikai divas fotogrāfijas. Pirmais bija kāzu grupas portrets. Tajā līgavas māsas un līgavaiņa vedēji bija pār­klāti ar biezu indigo slāni — vispār izdzēsti no attēla. Bijām atstāti mēs ar Ričardu, Lora pati un Vinifreda, kura kāzās bija vedējmāte. Vinifreda bija nokrāsota šausminoši zaļa, tāpat arī Ričards. Man bija piešķirta plāna gaišzilas krāsas kārtiņa. Lora bija spilgti dzeltena — ne tikai kleita, bet arī seja un rokas. Ko nozīmēja šis mirdzums? Jo tas bija mirdzums — it kā Lora starotu iekšēji, kā stikla lampa vai kā meitene, kas darināta no fosfora. Viņa skatījās nevis taisni uz priekšu, bet gan sānis, it kā viņas uzmanība būtu pievērsta kaut kam ārpus šī attēla.

Otrais bija oficiāls līgavas un līgavaiņa portrets, uzņemts pie baznīcas. Ričarda seja bija nokrāsota pelēka, tik tumša, ka izdzisa vaibsti. Rokas bija sarkanas, tāpat kā liesmas, kuras plaiksnīja viņam ap galvu un arī šāvās no tās ārā, it kā degtu galvaskauss. Mana kāzu kleita, cimdi, plīvurs, puķes — šiem rotājumiem Lora nebija veltījusi pūles. Toties bija piestrādājusi pie manas sejas — izbalinājusi to tā, ka acis, deguns un mute izskatījās kā aiz­migloti, gluži kā logs aukstā, lietainā dienā. Fons un pat pakāpieni zem mūsu kājām bija pilnīgi aizkrāsoti ar melnu, atstājot mūsu abu figūras lidināmies gaisā, bezgala dziļā un tumšā naktī.

XII

The Globe and Mail, 1938. gada 7. oktobri grifens cildina minhenes vienoŠanos

SPECIĀLI AVĪZEI THE GLOBE AND MAIL

Dedzīgā un spēcīgā runā ar nosaukumu "Neiejauksimies svešās darīšanās", kas tika noturēta Toronto Impērijas kluba trešdienas sanāksmē, misters Ričards E. Grifens, Grifena-Ceisa Karaliskās apvienotās kompānijas prezidents un valdes priekšsēdis, augstu no­vērtēja britu premjerministra mistera Nevila Cemberlena izcilo veikumu, kura rezultāts ir pagājušā nedēļā panāktā Minhenes vienošanās. Misters Grifens teica: zīmīgi esot tas, ka visas Britu parlamenta Apakšnama partijas esot sveikušās šo vēsti ar gavilēm, un viņš cerot, kā tāpat tai uzgavilēšot arī visas partijas Kanādā, jo šī vienošanās pielikšot punktu Depresijai un ievadīšot "zelta laikmetu" — jaunu miera un pārticības laikmetu. Tas apliecinot arī, cik vērtīga ir valstsvīra māka un diplomātija, kā arī pozitīva domāšana un vecā labā, vienkāršā, lietišķā veikalnieka prasme. "Ja katrs dos savu artavu," viņš teica, "tad katrs gūs lielu labumu."