Aklais slepkava

Telegrammu atnes kā parasti — vīrietis tumšā formastērpā, seja nepauž priecīgas vēstis. Kad viņus pieņem darbā, viņiem nekavējoties iemāca šo sejas izteiksmi, atsvešinātu, bet sērīgu kā tumšs, spožs zvans. Izskats kā aizvērtam zārkam.

Telegramma ir dzeltenā aploksnē ar caurspīdīgu lodziņu, un tajā rakstīts tas, kas vienmēr ir rakstīts tādās telegrammās, — vārdi ir tāli, tādi vārdi varētu piederēt svešiniekam, nelūgtam viesim, kurš stāv garas, tukšas telpas viņā galā. Vārdu tur nav daudz, taču katrs vārds ir skaidrs: paziņot, zaudējums, nožēla. Piesardzīgi, neitrāli vārdi, aiz tiem slēpts jautājums: Ko tad tu gaidīji?

Par ko tas ir? Kas tas tāds? viņa jautā. Ak jā. Atceros. Tas ir viņš. Tas vīrietis. Bet kāpēc tā atsūtīta man? Es jau neesmu no viņa radiem!

Radiem? saka viens no viņiem. Vai tad viņam vispār bija radi? Tas ir domāts kā joks.

Viņa iesmejas. Tam nav nekāda sakara ar mani. Viņa saņurca telegrammu, kuru viņi noteikti slepus izlasījuši, pirms atdevuši viņai. Viņi izlasa visu pastu; tas ir pats par sevi saprotams. Viņa apsēžas, mazliet par strauju. Atvainojos, viņa saka. Man pēkšņi uznākusi tāda dīvaina sajūta.

Te būs. Tas tevi uzmundrinās. Dzer laukā, un būs labi.

Paldies. Tam nav nekāda sakara ar mani, tomēr tas ir zināms trieciens. Pilnīgi zosāda uzmetas. Viņa nodreb.

Nesatraucies. Tu izskaties tāda drusku zaļgana. Neņem to pie sirds.

Varbūt tā bijusi kļūda. Varbūt sajaukta adrese.

Var jau gadīties. Vai varbūt par to gādājis viņš pats. Varbūt viņš tā jokoja. Viņš bija stipri dīvains, cik atceros.

Dīvaināks, nekā mēs domājām. Kas par pretīgu iedomu — tā izrīkoties! Ja viņš būtu dzīvs, tu varētu iesūdzēt viņu par morālu kaitējumu.

Varbūt viņš gribēja panākt, lai tu jūties vainīga. Tādi kā viņš mēdz tā darīt. Skauģi, visi kā viens. Suņi uz siena kaudzes. Tev nevajag par to uztraukties.

Nu, tas tiešām nav nekas sevišķi patīkams, lai kā uz to ska­tītos.

Patīkams? Kāpēc lai tas būtu kas patīkams? Viņš nu nebija tāds cilvēks, kuru varētu saukt par patīkamu.

Man liekas, es varētu aizrakstīt viņa komandierim. Pieprasīt paskaidrojumu.

Ko tad viņš par to varētu zināt? To jau būtu rakstījis nevis viņš, bet gan kāds zemāks ierēdnis. Tie jau tikai izmanto datus, kas ierakstīti dokumentos. Viņš atbildētu, ka tā bijusi kļūda — un nebūt ne pirmā, cik dzirdēts.

Nav taču jēgas celt traci. Tas tikai piesaistītu uzmanību, un, lai ko tu darītu, tu nekad neuzzināsi, kāpēc viņš tā rīkojies.

Nē, ja vien miroņi neceļas augšām. Acis viņiem spožas, visi vēro viņu, modri. No kā viņi baidās? No kādas viņas rīcības viņi baidās?

Es nevēlētos, lai jūs lietojat šo vārdu, viņa iecirtīgi saka.

Kādu vārdu? Ak tā. Viņa domā miroņus. Nu, lietas labāk saukt īstajā vārdā. Lāpsta ir un paliek lāpsta. Bezjēdzīgi no tā vairīties. Paklau, nevajag taču…

Man nepatīk lāpstas. Man nepatīk tas, kam tās domātas — lai raktu zemē bedres.

Neuztver to tik slimīgi.

Atnes mutautiņu. Nav īstais laiks viņu tirdīt. Viņai vajag uzkāpt augšstāvā, mazliet atpūsties. Gan tad viņa atkal atžirgs.

Tāpēc jau tev nevajag bēdāt.

Neņem pie sirds. ^

Aizmirsti.

Aklais slepkava: Sekel-Nornas nopostīšana

Naktī viņa spēji uztrūkstas no miega, sirds dauzās. Viņa iz­slīd no gultas un klusu dodas pie loga, pastumj rāmi augstāk un izliecas ārā. Tur ir mēness, gandrīz pilns, smalki sadzīslots ar vecām rētām, un zem tā plešas apslāpēti oranžā blāzma, ko debesīs met ielas laternas. Lejā ir ietve, visa vienos ēnu lāsumos, to pa pusei aizsedz kastaņa pagalmā, tās zari izpletušies kā ciets, biezs tīkls, vāri viz tās ziedu baltie naktstauriņi.

Tur ir kāds vīrietis, skatās augšup. Viņa saredz tumšās uzacis, acu dobumus, smaidu kā baltu šķēlumu sejas tumšajā ovālā. V veida izgriezumā zem viņa kakla vīd kaut kas bāls: krekls. Viņš paceļ roku, pamāj: aicina viņu pievienoties — izkāpt pa logu, norāpties lejā pa koka zariem. Bet viņai ir bail. Viņai ir bail nokrist.

Nu viņš ir ārpusē uz palodzes, nu viņš ir istabā. Uzliesmo kastaņas ziedi: to baltajā gaismā viņa saredz vīrieša seju, āda pe­lēcīga, viegli ietonēta; divās dimensijās kā fotogrāfija, bet izplūdusi. Ož pēc piedegušā šķiņķa. Vīrietis neskatās uz viņu, neskatās gluži uz viņu; šķiet, it kā viņa būtu sava pašas ēna un viņš skatītos uz to. Uz to vietu, kur būtu viņas acis, ja šī ēna būtu redzīga.

Viņa ilgojas viņam pieskarties, tomēr vilcinās: līdzko apskauts, viņš noteikti kļūs miglains, tad izkusīs, pārvērtīsies auduma skran­dās, dūmos, molekulās, atomos. Viņas rokas izies viņam cauri.

Es teicu, ka atgriezīšos.

Kas tev kaiš? Kas noticis?

Vai tad tu nezini?