Volters, kā vienmēr, neliekas to dzirdam. "Un lieveņa pakāpieni arī," viņš turpina. "Jāpārkrāso. Viens dēlis uzreiz jāplēš nost, jāuzsit virsū cits. Kad aizlaiž par ilgu, iekšā tiek ūdens un tad viss sāk trunēt. Varbūt visu lieveni labāk pārkrāsot, būs labāk koksnei. Pakāpieniem gar malu mēs varētu uzvilkt citas krāsas strīpiņu, lai cilvēki labāk saredz. Šitā kādam vēl var nojukt kāja, tā jau var sasisties." Vārdu mēs viņš lieto aiz pieklājības, bet ar cilvēkiem esmu domāta es. "To jauno pakāpienu varu ielikt šodien pat, drusku vēlāk."
"Tu sālīsi," es teicu. "Ziņo, ka laiks palikšot tāds pats."
"Nē, gan skaidrosies." Viņš pat nepaskatījās debesīs.
Volters devās sameklēt vajadzīgo — droši vien kādus dēļus —, un starpbrīdi es izmantoju, atgūlusies salonā uz sofas kā tāda ēteriska romāna varone, kura piemirsta savas grāmatas lappusēs un atstāta sadzeltēt un sapelēt, un sairt kā grāmata pati.
Slimīga iedoma, teiktu Maira.
Ko citu tad tu ieteiktu? es atvaicātu.
Lieta tāda, ka mana sirds atkal ir niķojusies. Niķoties, dīvains teiciens. Tā cilvēki saka, lai mazinātu sava stāvokļa nopietnību. Tas it kā liek noprast, ka vainīgā ķermeņa daļa (sirds, kuņģis, aknas vai kas cits) ir kaprīzs, izlutināts bērns, kuru var saukt pie kārtības ar pļaukas vai skarba vārda palīdzību. Un tas norāda arī, ka šie simptomi — šī trīce un sāpes, šīs sirdsklauves — ir tikai izrāde un ka attiecīgais orgāns drīz mitēsies lēkāt un spēlēt teātri, un atsāks savu rāmo eksistenci aizkulisēs.
Ārsts nav apmierināts. Viņš ir murminājis par analīzēm un skenēšanām, un par ceļojumiem uz Toronto, kur uzglūn speciālisti, tie nedaudzie, kuri vēl nav aizlaidušies uz leknākām ganībām. Viņš ir nomainījis man tabletes, pievienojis arsenālam vēl vienas. Viņš pat ir pieminējis operācijas iespēju. Ar ko tā būs saistīta, es jautāju, un kas tiks panākts? Kā izrādās, par daudz no pirmā un par maz no otrā. Viņam ir aizdomas, ka nelīdzēs nekas cits kā vien pilnīgi jauns agregāts, — viņa izteiciens, it kā mēs runātu par trauku mazgājamo mašīnu. Un turldāt man būtu jāstāv rindā, gaidot kāda cita agregātu, tādu, kurš vairs nav vajadzīgs. Atmetot smalkos izpušķojumus — citu sirdi, izrautu kādam jaunam cilvēkam: neviens taču negribētu, lai viņam iemontē vecu, sagrabējušu, sadēdējušu sirdi, tādu pašu kā to, kuru viņš taisās mest ārā. Katrs tak grib kaut ko svaigu un sulīgu.
Bet kas zina, kur viņi tās dabū? Man domāt, no ielas bērniem Latīņamerikā; vismaz tādas ir pašas trakākās baumas. Zagtas sirdis, melnā tirgus sirdis, izrautas pa salauztu ribu starpu, siltas un asiņojošas, upurētas viltus dievam. Kas ir šis viltus dievs? Mēs paši. Mēs un mūsu nauda. Tā sacītu Lora. Nepieskaries tai naudai teiktu Rīnija. Tu nezini, kur tā ir bijusi.
Vai es varētu sadzīvot ar sevi pašu, zinādama, ka krūtīs man ir miruša bērna sirds?
Bet, ja nē, ko tad?
Lūdzu, nenoturiet šīs juceklīgās bailes par stoicismu. Es dzeru savas tabletes, es dodos savās stomīgajās pastaigās, bet pret šausmām es neiespēju neko.
Pēc pusdienām — gabals sacietējuša siera, glāze apšaubāma piena, ļengans burkāns, jo šonedēļ Maira nav izpildījusi uzdevumu, ko pati uzņēmusies, proti, nav sagādājusi krājumus manam ledusskapim, — tātad, pēc pusdienām atgriezās Volters. Viņš mērīja, zāģēja, nagloja, tad pieklauvēja pie sētas durvīm, lai pateiktu, ka atvainojoties par troksni, bet nu viss esot uz Ūsiņu.
"Es izvārīju tev kafiju," es teicu. Tāds ir šo aprīļa norišu rituāls. Vai šoreiz es biju piededzinājusi kafiju? Nav svarīgi. Viņš tik un tā ir pieradis pie Mairas vārītās.
"Labprāt iedzeršu." Viņš rūpīgi noāva gumijas zābakus, atstāja tos sētaspuses lievenī, — Maira ir viņu labi izdresējusi, viņš nedrīkst sanest to, ko Maira sauc par viņa dubļiem, uz tā, ko viņa sauc par saviem paklājiem, — un pēc tam savās mamuta zeķēs uz pirkstgaliem aiztecēja pa manas virtuves grīdu; kura, pateicoties Mairas sievietes veiktajai enerģiskajai bēršanai un spodrināšanai, tagad ir tik spīdīga un slidena kā šļūdoņa ledus. Agrāk grīdu klāja noderīga, lipīga miziņa, putekļu un netīrumu uzkrājums, līdzīgs plānai līmes kārtiņai, bet nu vairs nekā. Nudien vajadzētu nokaisīt grīdu ar granti, citādi es uz tās paslīdēšu un kaut ko sev salauzīšu.
Vērot Volteru tipinām uz pirkstgaliem bija bauda pati par sevi — zilonis, kurš staigā pa olām. Ticis pie virtuves galda, viņš nolika uz tā savus darba cimdus, dzeltenus ādas cimdus, un tur tie gulēja kā gigantiskas papildu ķepas.
"Jauni cimdi," es noteicu. Tie bija tik jauni, ka bezmaz mirdzēja. Un tiem nebija ne skrambiņas.