Aklais slepkava

"Šitos nopirka Maira. Viens puisis trīs ielas tālāk ar fuksīti nošķēlēja sev pirkstu galus, un viņa briesmīgi uztraucas, baidās, ka tik ar mani neiznākot tāpat vai vēl sliktāk. Bet tas puisis ir galīgais zābaks, pārcēlies uz šejieni no Toronto; atvainojos par izteicienu, bet viņam nu nevajadzētu ļaut niekoties ar zāģiem, ņems vēl un nošņāps pats sev galvu, un tas pasaulei nebūtu liels zaudējums. Es viņai teicu — tur tak jābūt bez kādas skrūvītes, lai nostrādātu šitādu joku, pie tam fuksīša man nemaz nav. Bet viņa visviens liek man vazāt līdzi šitos nolāpītos cimdus. Katrreiz, kad eju laukā pa durvīm, bļauj: ei, vai cimdus paņēmi?"

"Tu varētu tos pazaudēt," es ieminējos.

"Viņa nopirks citus," viņš drūmi atteica.

"Atstāj tos te. Pasaki, ka aizmirsi un paņemsi vēlāk. Un tad vienkārši neņem nemaz." Es iztēlojos, kā vientuļās naktīs turu vienu no Voltera tukšajām ādas rokām: tas būtu sava veida kom­panjons. Nožēlojami. Varbūt vajadzētu iegādāties kaķi vai mazu sunīti. Kaut ko siltu, nekritisku un pūkainu — otru dzīvu radī­jumu, kas naktīs palīdzētu man stāvēt sardzē. Mums ir nepie­ciešama zīdītājiem raksturīgā čupošanās: pārāk daudz vientulības kaitē redzei. Bet, ja es ieviestu kaut ko tamlīdzīgu, tad, visticamāk, pakluptu pār to un pārlauztu sprandu.

Voltera mute noraustījās, parādījās augšzobu maliņa: tas bija smaids. "Visi dižie prāti domā vienādi, ne?" viņš teica. "Tad var­būt tu varētu izmest tos draņķus atkritumos, nejauši tīšām."

"Volter, tu esi resgalis," es sacīju. Volters pasmaidīja vēl, iebēra kafijā piecas karotītes cukura, iztukšoja tasi vienā rāvienā, tad nolika abas plaukstas uz galda un uzslēja sevi kājās, atgādinādams obelisku, ko paceļ virvēs. Pēc šīs kustības es piepeši nojautu, kāda būs viņa pēdējā darbība saistībā ar mani: viņš pacels vienu mana zārka galu.

Arī viņš to zina. Viņš ir gatavs. Ne velti Volteram ir zelta rokas. Viņš necels lieku kņadu, viņš mani nenometīs, viņš gādās, lai es šai savā pēdējā, īsajā ceļojumā pārvietojos līdzeni, horizon­tāli un droši. "Ceļam augšā," viņš pateiks. Un es celšos augšup.

Bēdīgi. Es to zinu; un arī sentimentāli. Bet, lūdzu, pacietiet mani. Mirējiem tiek dota zināma rīcības brīvība, tāpat kā bērniem viņu dzimšanas dienā.

Uguns mājās

Vakar vakarā es skatījos televīzijas ziņas. To man nevajadzētu darīt, tas kaitē gremošanai. Atkal kaut kur notiek karš, kuru viņi dēvē par mazsvarīgu, lai gan tas, bez šaubām, nav mazsvarīgs nevienam, kuram gadījies tajā atrasties. Šiem kariem ir vienas sugas pazīmes — vīrieši maskēšanās formās ar aizsegtu muti un degunu, dūmu mākoņi, izķidātās ēkas, salauztie, raudošie civilisti. Bezgalīgas mātes, kuras nes bezgalīgus, ļenganus bērnus, sejas no­spiestas ar asinīm; bezgalīgi, apjukuši veci vīri. Jaunos vīriešus aizved prom un nogalina, lai nepieļautu atriebību, kā grieķi izda­rīja Trojā. Ar to pašu, cik atceros, Hitlers aizbildināja ebreju bērnu nogalināšanu.

Kari sākas un apsīkst, bet tad seko uzliesmojums kaut kur citur. Mājas, pāršķeltas kā olas, to saturs aizdedzināts vai nozagts, vai atriebīgi sabradāts ar kājām; bēgļi, kurus apšauda no pļaujoša lidojuma. Miljonos pagrabu apjukusi karaliskā ģimene stāv aci pret aci ar šāvēju komandu; korsetēs iešūtie dārgakmeņi viņus neglābs. Hēroda karaspēks, kas patrulē tūkstoš ielās; turpat kaimiņos Napo­leons laižas prom ar sudrablietām. Iebrukuma, jebkura iebrukuma ķīļūdenī grāvji pildās ar izvarotām sievietēm. Godīgi sakot, arī ar izvarotiem vīriešiem. Ar izvarotiem bērniem, izvarotiem suņiem un kaķiem. Kontrole var zust pilnīgi.

Bet ne šeit; ne šajā lēnprātīgajā, garlaicīgajā, stāvošajā ūdenī; ne Taikonderogā, par spīti vienam otram narkomānam parkos, par spīti kādai ielaušanās reizei, par spīti nejaušam slīkonim, kas atrasts peldam ūdens virpulī. Mēs te tupam, iedzerdami pa glāzītei pirms gulētiešanas, kaut ko iegrauzdami pirms gulētiešanas, lūrē­dami pasaulē kā slepenā logā, un, kad mums apnīk, mēs to iz­slēdzam. Tāds nu ir divdesmitais gadsimts, mēs sakām, dodamies uz augšstāvu. Bet kaut kur tālumā skan dārdi, kā paisuma vilnis, kas brāžas uz krastu. Tur nāk divdesmit pirmais gadsimts, brāz­damies pār galvu kā kosmosa kuģis, pilns nežēlīgu svešinieku ar ķirzakas acīm, vai kā metāla pterodaktils. Agrāk vai vēlāk tas mūs uzodīs, ar saviem dzelzs nagiem tas noplēsīs jumtus mūsu trauslajām, mazajām aliņām, un tad mēs būsim tikpat kaili un dreboši, un izbadējušies, un slimi, un zaudējuši cerības kā visi pārējie.

Piedodiet par šo novirzīšanos no temata. Manā vecumā cil­vēki mēdz nodoties šīm apokaliptiskajām vīzijām. Jūs sakāt, Pasaules gals ir tuvu. Jūs sev melojat — Es priecājos, ka to vairs nepie­redzēšu —lai gan patiesībā nekas jums nepatiktu tik labi, ja vien to varētu vērot pa mazo, slepeno lodziņu un jūs tur nebūtu iejaukti.

Bet kam gan uztraukties par pasaules galu? Katru dienu kādam pienāk pasaules gals. Laiks ceļas un ceļas, un, kad tas sasniedz tavu acu līmeni, tu noslīksti.