Aklais slepkava

Šodien manas smadzenes apveltīja mani ar pēkšņu tukšumu; ar baltu laukumu, kā sniega aizputinātu. Pazuda nevis kāda cil­vēka vārds — tas vismaz būtu kaut kas itin parasts —, nē, tas bija kāds vārds, kurš apgriezās ar kājām gaisā un izlēja no sevis nozīmi gluži kā kartona kausiņš, ko aizpūtis vējš.

Šis vārds bija eskarpe. Kāpēc tas bija uzniris? Eskarpe, eskarpe, es atkārtoju, iespējams, skaļi, taču apziņā neparādījās nekāds tēls. Vai tas bija priekšmets, darbība, prāta stāvoklis, ķermeņa defekts?

Nekas. Reibonis. Es grīļojos uz kraujas malas, gramstījos tukšā gaisā. Beigās ķēros pie vārdnīcas. Eskarpe — vertikāls nocietinā­jums vai stāva klintssiena.

Iesākumā bija vārds, tā mēs kādreiz ticējām. Vai Dievs zināja, cik trausla lieta var būt tāds vārds? Cik smalciņš, cik viegli izdzēšams?

Varbūt tieši tas notika ar Loru — varbūt tieši tas burtiski nogrūda viņu no kraujas malas. Vārdi, uz kuriem viņa bija paļāvusies, būvēdama uz tiem savu kāršu namiņu, ticēdama, ka tie ir stabili, bija apgāzušies un parādījuši viņai savus tukšos vidus, un tad aizlidojuši no viņas prom kā papīra skrandas.

Dievs. Uzticība. Upuris. Taisnīgums.

Ticība. Cerība. Mīlestība.

Nemaz nerunājot par māsu. Nu jā. Vienmēr vēl arī šis.

Nākamajā rītā, pēc tējas dzeršanas kopā ar Loru Diānas sal­dumos, es grozījos telefona tuvumā. Ritēja stundas: ne vārda. Biju norunājusi kopā ar Vinifredu un divām viņas komitejas locek­lēm doties pusdienās uz Arkādijas dārzu. Attiecībās ar Vinifredu

vienmēr bija labāk turēties pie izstrādātajiem plāniem — citādi viņa kļuva ziņkārīga —, tāpēc es devos turp.

Mums tika pavēstīts par Vinifredas jaunāko ieceri — kabarē, kura ienākumi paredzēti ievainotu militārpersonu atbalstam. Tur būšot dziesmas un dejas, un dažas meitenes jau vingrinoties lēkt kankanu, tāpēc mums visām vajagot uzrotīt piedurknes un iesais­tīties, un tirgot biļetes. Vai Vinifreda arī pati grasījās mētāt kājas, tērpusies rišotos svārciņos un melnās zeķēs? Tiešām cerēju, ka ne. Nu viņa jau bija pārlieku noliesējusi.

"Tu izskaties nedaudz bāla, Airis," Vinifreda teica, piešķiebusi galvu.

"Tiešām?" es laipni atsaucos. Pēdējā laikā viņa man bija no­rādījusi, ka es zaudējot līmeni. Ar to viņa gribēja sacīt, ka es nedaru visu iespējamo, lai balstītu Ričardu un virzītu viņu uz priekšu pa slavas taku.

"Jā, mazliet pabāla gan. Vai Ričards tevi nomocījis? Tam vīram nudien spara netrūkst!" Vinifreda bija ārkārtīgi labā omā. Viņas plāni — viņas plāni attiecībā uz Ričardu — acīmredzot īstenojās lieliski, par spīti manam laiskumam.

Tomēr es nevarēju veltīt viņai īpašu uzmanību; es pārāk stipri bažījos par Loru. Ko lai iesāk, ja viņa drīz neparādīsies? Es taču nevarēju paziņot, ka man nozagta mašīna: negribēju, lai Loru apcietina. To nevēlētos arī Ričards. Tas nebija neviena interesēs.

Kad atgriezos mājās, misis Margatroida man pavēstīja, ka manas prombūtnes laikā ieradusies Lora. Viņa neesot pat zvanījusi pie durvīm — misis Margatroida nejauši uzdūrusies viņai hallē. Tas tiešām esot bijis trieciens — ieraudzīt mis Loru pēc visiem šiem gadiem, taisni kā redzēt spoku. Nē, adresi viņa neesot atstājusi. Toties esot kaut ko pateikusi. Pasakiet Airisai, ka parunāšu ar viņu vēlāk. Kaut ko tādu. Mājas atslēgas viņa atstājusi uz vēstuļu paplātes; esot tās paņēmusi nejauši. Jocīga nejaušība, teica misis Margatroida, kuras strupais deguns saoda ko nelabu. Viņa vairs neticēja manai pasaciņai par autodarbnīcu.

Es uzelpoju: varbūt viss vēl būs labi. Lora joprojām ir pilsētā. Viņa parunās ar mani vēlāk.

To viņa tiešām ir izdarījusi, lai gan viņai ir nosliece at­kārtoties, tāds paradums ir visiem mirušajiem. Viņi saka visu to pašu, ko teikuši tev savas dzīves laika; bet viņi reti pasaka ko jaunu.

Es patlaban pārģērbos pēc pusdienām, kad ieradās policists un paziņoja par nelaimes gadījumu. Lora esot iztriekusies cauri drošības barjerai, taisnā ceļā nobraukusi no Sentklēras avēnijas tilta un iegāzusies dziļi aizā. Briesmīga avārija, policists sacīja, sērīgi šūpodams galvu. Viņa braukusi ar manu mašīnu: policisti to noteikuši pēc numura zīmes. Sākumā viņi nosprieduši — dabiski —, ka sadegusi sieviete mašīnas vrakā esmu es pati.

Tā tik būtu ziņa.

Kad policists bija aizgājis, es pūlējos apvaldīt trīsas. Man vaja­dzēja saglabāt mieru, man vajadzēja saņemties. Nekur nespruksi, nu tev tā mūzika būs jāklausās, mēdza teikt Rīnija, bet kādu mūziku viņa domāja? Tā nebija deju mūzika. Skaļš pūtēju orķestris, kaut kāda parāde ar ļaužu pūļiem abās pusēs, viņi rāda ar pirkstiem un ņirgājas. Ielas galā bende, kuram spara netrūkst.

Šaubu nav, Ričards mani pratinās. Mans stāsts par mašīnu un darbnīcu joprojām būs ticams, ja piebildīšu, ka todien kopā ar Loru esmu dzērusi tēju, bet neesmu to pateikusi viņam, jo neesmu vēlējusies viņu uztraukt tieši pirms izšķirošās runas. (Tagad visas viņa runas bija izšķirošas; viņš tuvojās izredzēto lokam.)