Aklais slepkava

Tad viss siltums uzreiz izdzisa, un viņas dzīvība izzuda gaisā.

"Kāpēc viņai vajadzēja griezt nost matu šķipsnu?" Lora jautāja. "Tai Irīdai?"

Man nebija ne jausmas. "Nu, viņai vienkārši bija tā jādara," es atbildēju. "Tas bija tāds kā ziedojums." Ar prieku biju at­klājusi, ka mans vārds ir visai līdzīgs šī stāsta varonei, tātad es nebiju nosaukta vienkārši kādas puķes vārdā, kā vienmēr biju domājusi. Manas mātes ģimenē bija iedibinājusies paraža dot meitenēm botāniskus vārdus.

"Tas palīdzēja Didonai tikt laukā no savām miesām," Lora sacīja. "Viņa vairs negribēja būt dzīva. Tas izbeidza viņas ciešanas, tāpēc bija pareizi darīts. Vai ne?"

"Laikam jau gan" es teicu. Man diez kā neinteresēja tādi ētiski smalkumi. Dzejoļos notika dīvainas lietas. Nebija jēgas meklēt tajās jēgu. Tomēr es prātoju, vai Didona bijusi blonda; pārējā sižetā man vairāk bija šķitis, ka viņa ir brunete.

"Kas ir Nāves dievs? Kāpēc viņam vajag tos matus?"

"Pietiks nu par matiem," es attraucu. "Ar latīņu valodu esam tikušas galā. Tagad pabeigsim franču. Misters Ērskins ir uzdevis par daudz, kā parasti. Tātad: II ne faut pas toucher aux idoles: la dorure en reste aux mains."

"Kā būtu šādi: neaiztiec viltus dievus, citādi nosmērēsi rokas ar zelta krāsu?"

"Tur nekas nav teikts par krāsu."

"Bet tā tas ir domāts."

"Tu taču pazīsti misteru Ērskinu. Viņam vienalga, kas tur domāts."

"Es ienīstu misteru Ērskinu. Kaut labāk atgrieztos Vijoles jaunkundze."

"Jā gan. Kaut labāk atgrieztos mamma."

Ja gan.

Misters Ērskins nebija novērtējis šo Loras latīņu tulkojumu diez cik augstu. Tas bija no vienas vietas sašvīkāts ar viņa sarkano zīmuli.

Kā lai es aprakstu to sēru dūksti, kurā patlaban grimu? Es to nespēju aprakstīt, tāpēc nemaz nemēģināšu.

Es izšķirstīju pārējās burtnīcas. Vēsture bija tukša, tajā bija tikai fotogrāfija, ko ielīmējusi Lora: viņa un Alekss Tomass pogu fabrikas piknikā, abi tagad ietonēti gaiši dzelteni, un mana atšķeltā, zilā roka rāpo pa zāli uz viņu pusi. Ģeogrāfijā bija tikai īss Taikonderogas apraksts, ko bija uzdevis sacerēt misters Ērskins. "Šī vidēji lielā pilsēta atrodas Luv^eto un Zogsas upes satecē un ir ievērojama ar akmeņiem un citām lietām," tāds bija Loras pirmais teikums. No Franču valodas bija izplēsta visa franču valoda. Tās vietā atradās dīvaino vārdu saraksts, kuru Alekss Tomass bija atstājis mūsu bēniņos un kuru — kā es tagad atklāju — Lora galu galā nemaz nebija sadedzinājusi. Ankorīns, berels, karkinīls, diamīts, ebonorts…^, sveša valoda, taču es biju iemācījusies to saprast — labāk, nekā jebkad biju sapratusi franču valodu.

Matemātikā bija garš ciparu stabiņš, dažiem iepretim ierakstīti vārdi. Man vajadzēja dažas minūtes, lai apjēgtu, kas tie par cipa­riem. Tie bija datumi. Pirmais datums sakrita ar manu atgrie­šanos no Eiropas, pēdējais attiecās uz laiku kādus trīs mēnešus pirms Loras aizbraukšanas no Bella Vista. Vārdi bija šādi:

Aviljonā, nē. Nē. Nē. Sanīsaida. Nē. Ksanadu, nē. Nē. Kara­liene Mērija, nē nē. Ņujorka, nē. Aviljonā. Sākumā nē.

Nāriņa, X. "Reibums."

Atkal Toronto. X. X. X. X. X. O.

Tas bija viss stāsts. Viss bija zināms. Tas bija noticis visu laiku, manu acu priekšā. Kā es biju varējusi būt tik akla?

Tātad ne Alekss Tomass. Nemūžam ne Alekss. Loras izpratnē Alekša vieta bija citā telpas dimensijā.

Uzvara nak un iet

Izskatījusi Loras burtnīcas, es ieliku tās atpakaļ savā zeķu atvilktnē. Viss bija zināms, bet nekas nebija pierādāms. Tas nu bija skaidrs.

Bet, kas meklē, tas atrod, kā mēdza teikt Rīnija. Ja nevari iet taisni, tad ej apkārt.

Es nogaidīju, līdz bēres bija galā, tad nogaidīju vēl vienu nedēļu. Negribēju rīkoties pārāk krasi. Labāk piesargāties nevis pēcāk nožēlot, arī tā mēdza teikt Rīnija. Apšaubāma aksioma: tik bieži notiek gan viens, gan otrs reizē.

Ričards devās ceļojumā uz Otavu, svarīgā ceļojumā uz Otavu. Viņš lika noprast, ka augstu stāvošas personas varot ķerties pie jautājuma izskatīšanas; un, ja ne tagad, tad drīz. Es pateicu viņam un arī Vinifredai, ka izmantošu šo izdevību, lai aizbrauktu uz Taikonderogu un aizvestu turp sudrabaino šķirstiņu ar Loras pel­niem. Es sacīju, ka man ir jāizkaisa šie pelni un jāparūpējas par uzrakstu uz Ceisu dzimtas monumentālā kuba. Viss solīdi un pieklājīgi.

"Nevaino sevi," teica Vinifreda, cerēdama, ka tieši to es darīšu: ja es pietiekami vainošu sevi, tad man neatliks vaļas vainot kādu citu. "Ir lietas, par kurām ir nepanesami domāt." Tomēr mēs par tām domājam. Mēs nespējam atturēties.