Aklais slepkava

"Neesi smieklīga," Vinifreda noteica, kaut gan izskatījās satri­cināta. "Ričarda rokas ir absolūti tīras, lai ko būtu sastāstījusi Lora. Viņš ir tīrs kā vēja nests sniegs. Tu esi nopietni kļūdījusies savos spriedumos. Viņš vēlas, lai es tev pasaku, ka viņš ir gatavs neņemt vērā šo — šo tavu izlēcienu. Ja tu atgriezīsies, viņš ir ar mieru piedot un aizmirst."

"Bet es neesmu ar mieru," es teicu. "Varbūt viņš ir tīrs kā vēja nests, bet ne kā vēja nests sniegs. Tā ir pilnīgi cita viela."

"Runā klusāk," viņa nošņāca. "Cilvēki skatās."

"Viņi skatīsies tik un tā," es atcirtu, "jo tu esi sapucēta kā lēdijas Astoras zirgs. Zini, tā zaļā krāsa tev nepiestāv itin nemaz, sevišķi tavā tagadējā vecumā. Un patiesībā nekad nav piestāvējusi. Tajā tu izskaties žultaina."

Tas bija trāpīts. Vinifredai bija grūti turpināt: viņa nebija pieradusi pie mana jaunā, indīgā stila. "Ko tev vajag īstenībā viņa noprasīja. "Ričards, protams, nav vainīgs. Bet viņš negrib traci."

"Es viņam pateicu, ko man vajag īstenībā," es teicu. "Skaidri un gaiši. Un tagad es vēlētos saņemt čeku."

"Viņš grib redzēt Emē."

"To es nepieļaušu nemūžam un neparko," es sacīju. "Viņš ir ķerts uz jaunām meitenēm. Tu to zināji, tu to vienmēr esi zinājusi. Pat astoņpadsmit gadu vecumā es jau biju sasniegusi galējo robežu. Tas, ka Lora dzīvoja tai pašā mājā, viņam bija pārāk liels kārdinājums, to es tagad saprotu. Viņš nespēja valdu nagus. Bet Emē viņš nepieskarsies."

"Nerunā tādas riebeklības," Vinifreda noteica. Tagad viņa jau bija saniknota: seju zem grima kārtas ldāja plankumi. "Emē ir viņa miesīga meita."

Man uz mēles jau bija vārdi: "Nē, nav vis," — bet es zināju, ka tā būtu taktiska kļūda. Likuma priekšā viņa bija Ričarda meita;

man nebija iespējas pierādīt ko citu, vēl nebija izdomāti visi tie gēni un tā tālāk. Ja Ričards uzzinātu patiesību, tad vēl vairāk kārotu atņemt man Emē. Viņš turētu viņu kā ķīlnieci, un es zaudētu visas priekšrocības, ko biju ieguvusi līdz šim. Tā bija derdzīga šaha partija. "Viņš neapstāsies," es sacīju, "pat tad, ja tā būs Emē. Un pēc tam aizgādās Emē uz kādu nelegālu abortu taisītavu, tāpat kā izdarīja ar Loru."

"Redzu, ka nav jēgas turpināt šo sarunu," Vinifreda teica, vākdama kopā savus cimdus, stolu un rāpuļa ādas somu.

Pēc kara viss mainījās. Mainījās tāpat kā mūsu izskats. Pēc kāda laika nozuda graudainā, apslāpētā pelēcība un pustoņi. To vietā žilbinoši staroja dienasvidus krāsas — spilgtas, tīras, bez ēnām. Svelmaini sārtas, brāzmaini zilas, sarkanas un baltas plud­males bumbas, plastmasas fluorescējošais zaļums, saule mirdzēja kā spožs starmetis.

Ap miestiņu un pilsētu nomalēm plosījās buldozeri, tika izcirsti koki; zemē tika izraktas lielas bedres, it kā tur būtu nomestas bumbas. Ielas klāja grants un dubļi. Parādījās mauriņi, vēl gluži kaili, tajos iestādīti tievi kociņi: cieņā bija sēru bērzi. Debesu bija pārlieku daudz.

Bija gaļa; lieli gaļas klunči, šķēles un gabali spīdēja skārņu skatlogos. Bija apelsīni un citroni, spilgti kā saullēkts, un cukura kaudzes, un dzeltena sviesta kalni. Visi ēda un ēda. Viņi stūķēja sev iekšā gaļu, krāsainu kā kino, un visu pārtiku, krāsainu kā kino, kādu vien varēja dabūt, viņi ēda tā, it kā nākotnes vairs nebūtu.

Taču nākotne bija, vispār bija tikai un vienīgi nākotne. Pa­zudusi bija vakardiena.

Tagad man bija pietiekami daudz naudas — no Ričarda un arī no Loras mantojuma. Es biju nopirkusi mazo namiņu. Emē joprojām ņēma ļaunā, ka esmu aizvilkusi viņu prom no agrākās un ievērojami pārticīgākās dzīves, tomēr šķita, ka viņa ir samieri­nājusies; tak laiku pa laikam es manīju, cik salti viņa uz mani noskatās: viņa jau nāca uz domām, ka es neesmu pietiekami laba māte. Toties Ričards bija plucis attāluma augļus un Emē acīs ieguvis daudz lielāku spožumu, jo pats vairs nebija klāt. Tomēr dāvanu straume, kas plūda no viņa, bija pārtapusi sīkā urdziņā, tāpēc nekādas lielās izvēles Emē nebija. Es laikam diemžēl biju gaidījusi, ka viņa būs stoiskāka, nekā bija patiesībā.

Tikmēr Ričards gatavojās ietērpties valstsvīra mantijā, kura — kā apgalvoja avīzes — viņam jau bija tikpat kā rokā. Tiesa, es biju traucēklis, tomēr baumas par šķiršanos bija izdevies apslāpēt. Oficiāli es biju "laukos", un tas zināmā mērā bija gluži apmieri­noši, ja vien es arī paliku turpat.

Man pašai nemaz nenojaušot, bija izplatījušās citas baumas: ka es esot psihiski nestabila; ka par spīti manam prāta aptumsumam Ričards atbalstot mani finansiāli; ka Ričards esot svētais. Traka sieva nav nekāds kavēklis, ja vien prot ar to apieties, kā nākas: vareno dzīvesbiedres tad daudz sirsnīgāk jūt līdzi censonim.

Taikonderogā es dzīvoju pietiekami klusu. Ikreiz, devusies ārā, es bridu pa godbijīgu čukstu jūru, balsis noklusa, man tuvojoties, un tad atkal pieņēmās skaļumā. Valdīja vispārējs viedoklis: lai kas būtu noticis ar Ričardu, cietusī puse noteikti esmu es. Un es biju izvilkusi īsāko salmiņu, bet, tā kā pasaulē jau nav ne taisnības, ne žēlastības, tad tur neko nevarēja līdzēt. Tā, protams, bija pirms grāmatas iznākšanas.