Atuanas kapenes

Kad zobens bija atvēzēts līdz augstākajam punktam un bridi sastinga gaisā, no troņa kreisās puses izdrāzās melns stāvs, noskrēja lejā pa pakāpieniem un apturēja bendes rokas ar savām slaidākām, šaurākām plaukstām. Paceltais zobena asmens salti spīgoja gaisā. Brīdi baltais un melnais stāvs kā bezsejaini dejotāji balansēja virs ceļos sakņupušās meitenes, kuras melnie mati, vidū pāršķirdamies, atsedza balto kaklu.

Tad abi klusēdami atrāvās katrs uz savu pusi, uzskrēja augšā pa pakāpieniem un atkal pazuda aiz milzīgā troņa. Viena no priesterienēm panācās uz priekšu un izlēja no kausa blakus meitenei uz pakāpieniem kādu šķidrumu. Slapjais plankums krēslainajā zālē izskatījās gluži melns.

Meitene piecēlās un ar pūlēm nokāpa četrus pakā­pienus līdz lejai. Kad viņa stāvēja kāpņu apakšā, abas garās priesterienes uzvilka viņai melnu tērpu ar kapuci, uzlika apmetni, pagrieza viņu atkal ar seju pret kāpnēm, pret tumšo plankumu un troni.

-   Lai Bezvārda gari uzlūko meiteni, kura tiek viņiem atdota un kurai mūžam lemts palikt bez vārda! Lai tie pieņem viņas dzīvību un visus dzīves gadus līdz pat nāvei, jo arī tā pieder viņiem! Lai atzīst viņu par derīgu! Lai viņa tiek apēsta!

Atsaucās citas balsis, spalgas un skarbas kā trompešu skaņas: Viņa ir apēsta! Viņa ir apēsta!

Mazā meitene stāvēja, no melnās kapuces apakšas raudzīdamās augšup uz troni. Milzīgajās, grubuļainajās parocēs un atzveltnē iestrādātie dārgakmeņi zem biezās putekļu kārtas bija nespodri, un atzveltnes grebumus klāja zirnekļu tīkli un pūču atstāti bālgani traipi. Uz trim augstākajiem pakāpieniem, kas atradās tieši troņa priekšā virs kluča, pie kura meitene bija tupējusi, kāju nebija spēris neviens mirstīgais. Tos sedza tik bieza putekļu kārta, ka tie izskatījās pēc pelēku smilšu joslām; sarkani dzīslotā marmora virsmas bija pilnīgi pazudušas zem ne­skartās, nesatricinātās nosēdumu segas, kas tos klāja jau neskaitāmus gadus un neskaitāmus gadsimtus.

-    Viņa ir apēsta! Viņa ir apēsta!

Bungas, kas bija apklusušas, atkal sāka rībēt, tagad sizdamas straujāku ritmu.

Klusi šļūcot, melnie stāvi atkal sarindojās un sāka vir­zīties projām no troņa uz austrumu pusi, pretī spožajai, tālajai durvju četrstūra ailei. Abās pusēs stiepās divkāršās kolonnu rindas, kas atgādināja bālas milzu radījuma kājas; tās slējās augšup, līdz ienira griestu pustumsā. Priesterieņu vidū, melna tāpat kā viņas, gāja mazā mei­tene, ar kailajām kājām svinīgi soļodama pa sasalušajiem zāles stiebriem un ledusaukstajām akmens plāksnēm. Kad viņas ceļu šķērsoja pa cauro jumtu ielauzies slīps saules stars, viņa nepacēla galvu augšup.

Sargi turēja durvis plaši atvērtas. Melnais gājiens iz­nāca blāvajā, aukstajā gaismā un rīta vējā. Saule virs pla­šās austrumu pamales žilbināja acis. Tās dzeltenā gaisma atstarojās rietumu kalnos un uz Troņa zāles fasādes. Citas ēkas zemāk piekalnē joprojām tinās violetā ēnā, vienīgi Dievbrāļu templis, kas atradās nelielā pakalnā ceļa viņā pusē, bija izslējies pretī gaismai, un tā nesen apzeltītais jumts laistījās saules staros. Melnais gājiens četrās rindās pa četri līkumodams virzījās lejup pa Kapeņu kalna nogāzi, un priesterienes iedamas sāka vilkt klusu, stieptu melodiju. Tajā bija tikai trīs dažādi toņi, un vārds, kas daudz reižu atkārtojās, bija tik sens, ka zaudējis savu nozīmi kā ceļa rādītājs vietā, kur pats ceļš gājis zudībā. Vēl un vēlreiz viņas stiepti atkārtoja bez nozīmes palikušo vārdu. Visu šo Priesterienes Atdzimšanas dienu pieskandēja sieviešu klusā, stieptā dziedāšana vienmuļa, sausa un nerimtīga.

Mazā meitene tika vadāta no istabas uz istabu, no tempļa uz templi. Vienā vietā viņai uz mēles uzbēra sāli; citur viņai vajadzēja tupēt uz ceļiem un skatīties uz rie­tumiem, kamēr viņai nogrieza matus un izmazgāja tos ar eļļu un iesmaržotu etiķi; citur vajadzēja gulēt ar seju le­jup uz melnas marmora plāksnes aiz altāra, kamēr spal­gas balsis dziedāja raudu dziesmu mirušajiem. Ne viņa, ne priesterienes tajā dienā neko neēda un nedzēra. Kad norietēja vakarzvaigzne, meiteni aizveda uz istabu, kurā viņa nekad nebija gulējusi, un apguldīja gultā kailu starp aitādu apsegiem. Istaba atradās mājā, kas gadiem ilgi bija stāvējusi aizslēgta, un tās durvis bija atvērtas tikai šodien. Telpas augstums bija lielāks nekā platums, un tajā nebija neviena loga. Gaisā valdīja sastāvējusies trū­du smaka. Sievietes klusēdamas atstāja meiteni tumsā vienu.

Meitene nekustīgi gulēja tieši tā, kā bija apguldīta. Viņas acis bija plati ieplestas. Tā viņa gulēja ilgu laiku.

Tad viņa ieraudzīja uz sienas nodrebam gaismas at­blāzmu. Kāds klusi nāca šurp pa gaiteni, apēnodams gais­mekli tā, ka tas nebija spožāks par jāņtārpiņu. Atskanēja piesmacis čuksts:

-    Vai tu esi tur, Tenara?

Meitene neatbildēja.