Atuanas kapenes

Mes devāmies no šejienes uz ziemeļiem un rietu­miem trešaja diena pēc jauna mēness, jo agrākā Arha bija mirusi trešajā dienā pēc pēdējā pilnā mēness. Un vispirms mēs gājām un Tenacbahu tā ir liela pilsēta, kaut gan tie, kas redzējuši Avabatu, saka: Tenacbaha pret to esot tikpat kā blusa pret govi. Tomēr man tā šķiet pie­liekami liela tur, jādomā, ir kāds tūkstotis māju! Un lad mēs gājām uz Gāru. Bet tajās pilsētās trešajā dienā pec pēdējā pilnā mēness nebija piedzimusi neviena mei­tene; dažiem bija piedzimuši zēni, bet zēni neder… Tad mes devāmies uz kalnaino apvidu ziemeļos no Gāras un i/.staigājām mazās pilsētiņas un ciematus. Tā ir mana dzimtā puse. Es piedzimu tur, tajos kalnos, kam cauri Ick upes un apkārt zaļo zāle. Nevis šajā tuksnesi. To sakot, Manana piesmakušajā balsi ieskanējās savādi toņi, un mazās ačteles pavisam paslēpās sejas krokās; viņš bridi klusēja un tikai pēc tam turpināja. Tur mēs uz­meklējām visus vecākus, kam pēdējo mēnešu laikā bija dzimuši bērni, un izrunājāmies ar viņiem. Daži mums mēģināja melot. Jā, mūsu meitiņa pavisam noteikti piedzima mēness trešajā dienā! Jo nabaga ļaudis, redzi, diezgan bieži labprāt atbrīvojas no jaundzimušām mei­tenēm. Un daži bija tik nabadzīgi un dzīvoja tik vientuļās būdās kalnu ielejās, ka vispār neprata skaitīt laiku, un tāpēc viņi nevarēja droši pateikt, cik veci ir viņu jaun­dzimušie bērni. Bet, pietiekami ilgi iztaujajot, mēs vienmēr galu galā tikām līdz patiesībai. Tikai tas gāja lēni. Beidzot augļudārzu ielejās uz rietumiem no Entatas, vienā ciemā ar desmit mājām mēs atradām kādu meiteni. Viņai bija astoņi mēneši, un tieši tik ilgi mēs bijām mek­lējuši. Viņa bija piedzimusi tajā naktī, kad nomira Kapeņu priesteriene, turklāt tieši tās nāves stundā. Viņa bija vese­līga meitene, sēdēja mātei klēpi un spožām actiņām ska­tījās uz mums visiem, kas bijām sagājuši būdas vienīgajā istabā kā sikspārņi alā. Viņas tēvs bija trūcīgs vīrs. Viņš bija kopis ābeles bagātnieka augļudārzā, un viņam pašam nepiedereja nekas tikai pieci bērni un kaza. Pat māja nepiederēja viņam. Tur nu mēs visi sadrūzmējāmies, un no tā, kā priesterienes skatījās uz meiteni un runāja savā starpā, varēja redzēt, ka viņas domā: beidzot Atdzimusi ir atrasta. To saprata ari bērna māte. Viņa turēja meiteni rokās un neteica neviena vārda. Nākamajā dienā mēs tur ieradāmies vēlreiz. Un iedomājies tikai! Mundrais bēr­niņš ar spožajām acim gulēja uz niedru matrača raudā­dams un brēkdams, un visu miesu tam klāja sarkani izsi­tumi, bet māte turpat blakus skaļi vaimanāja: "Ai, ai, ai! Manu bērnu ir ķēris raganas pirksts!" Tā viņa nosauca bakas. Arī manā ciemā tās dēvēja par raganas pirkstu. Bet Kosila, kas tagad ir Dievkaraļa Augstā priesteriene, piegāja pie guļvietas un paņēma bērnu rokās. Pārējie bija atrāvušies atpakaļ un es tāpat: nevērtēju jau savu dzī­vību pārlieku augstu, bet kurš gan kavēsies mājā, kur ie­nākušas bakas? Tomēr Kosila nebaidījās. Paņēma bērnu rokās un teica: "Nekas viņai nekait." Pēc tam viņa uz­spļāva sev uz pirksta, paberzēja sarkanos plankumus, un tie nogāja nost. Tā bija tikai ogu sula. Nabaga dumjā māte bija sadomājusi mūs piemuļķot un paturēt bērnu sev! Manans sirsnīgi pasmējās, to atcerēdamies; dzel­tenā seja gandrīz nepārvērtās, bet sāni cilājās un kratījās smieklos. Tad vīrs viņu piekāva, jo baidījās no prieste­rieņu dusmām. Drīz mēs atgriezāmies savā tuksnesī, bet katru gadu kāds no mūsu ļaudīm devās uz ābeļdārzu ie­leju, lai redzētu, kā meitene aug. Tā pagāja pieci gadi, un tad Thara un Kosila kopā ar Tempļa sargiem devās ceļā, un viņus pavadīja Dievkaraļa atsūtītie sarkano bruņcepuru kareivji, lai gājiens būtu pavisam drošs. Meitene tika atvesta šurp, jo viņa patiešām bija atdzimusī Kapeņu priesteriene un te bija viņas vieta. Un kas bija tā meitene, ko, mazā?

Es, Arha atbildēja, lūkodamās tālumā, itin kā gri­bētu saredzēt kaut ko tādu, kas nav redzams, kaut ko tā­du, kas pazudis skatienam.

Vienreiz meitene pajautāja: Ko viņa… ko māte toreiz darīja, kad tie ieradās bērnam pakaļ?

Bet to Manans nezināja, jo pēdējā ceļojumā kopā ar priesterienēm pats nebija piedalījies.

Un meitene to neatcerējās. Kāpēc gan atcerēties? Tas ir pagājis pagājis uz visiem laikiem. Viņa atnākusi tur, kur viņai jābūt. Visā pasaulē Arha zināja tikai vienu vietu: Atuanas Kapeņu Vietu.