Atuanas kapenes

Pats templis bija akmens kubs ar baltu apmetumu, bez logiem, ar zemu lieveni un durvīm. Ievērojami krāš­ņāks un vairākus gadsimtus jaunāks bija Dievkaraļa templis gabaliņu zemāk tam bija augsts portiks un ma­sīvu, baltu kolonnu rinda ar nokrāsotiem kapitepcm katru no tam veidoja pamatīgs ciedru koka stumbrs, un tic bija atvesti ar kuģi no Hēr-at-Hēras, mežu zemes; divdesmit vergi bija vilkuši katru baļķi pāri kailajiem tuksneša klajumiem līdz pat Vietai. Tikai pēc tam, kad ceļinieks, tuvodamies no austrumu puses, bija ieraudzījis zeltito jumtu un krāšņās kolonnas, viņš augstāk Vietas kalnā pamanīja pašu vecāko no tempļiem dzeltenīgu un panīkušu kā pats tuksnesis. Tā bija plašā, zemā Tro­ņa zāle ar pielāpītām sienām un lēzenu, pussabrukušu jumtu.

Aiz Troņa zāles pāri visai kalnu korei puslokā stiepās masīva akmeņu krāvuma siena, kas bija celta bez javas un vairākās vietās sagruvusi. Sienas pusloka iekšpusē no zemes slējās vairāki melni, astoņpadsmit vai divdesmit pēdas augsti akmeņi. Līdzko acs tos bija pamanījusi, tā tiecās atgriezties pie tiem vēl un vēlreiz. Tie pauda kaut kadu dziļu nozīmi, kuru neviens tomēr nevarēja atminēt. Pavisam to bija deviņi. Viens slējās taisni, pārējie bija sagāzušies mazliet slīpi, un divi gulēja, nokrituši zemē. Tos klāja pelēki un oranži ķērpji, kas atgādināja krāsas plankumus, un tikai viens akmens bija kails un melns ar matētu, blāvu spīdumu. Pieskaroties tas bija gluds, bet uz pārējiem zem ķērpju kārtas varēja redzēt pusizdzisušus iekalumus un ar pirkstiem sataustīt dažādas zīmes. Šie deviņi bija Atuanas kapakmeņi. Tika stāstīts, ka tie te stāvot jau kopš pirmo cilvēku laikiem, kopš Jūrzemes radīšanas laikiem. Tie bija gaidījuši tumsā, kad zemes cēlās augšup no okeāna dzīlēm. Tie bija daudz vecāki par Kargadas Dievkaraļiem, vecāki par Dvīņdieviem, ve­cāki par gaismu. Tie bija kapakmeņi tiem, kas valdīja pirms cilvēku pasaules rašanās, tiem, kam nav vārdu, tapat kā vārda nav tai, kas tiem kalpo.

Viņa reti tuvojās šiem akmeņiem, un neviens cits ne­kad nespēra kāju akmens sienas apjoztajā pakalnā aiz Troņa zāles. Divreiz gada, pilnmēness naktī, kas bija vis­tuvāk pavasara un rudens ekvinokcijai, Troņa priekšā no­tika upurēšana, un tad viņa izgāja pa Zāles zemajām aizmugures durvīm, nesdama lielu misiņa bļodu, pilnu kūpošām kazas asinīm; pusi no tām viņai vajadzēja iz-

Ilcl melnā, stateniskā kapakmena pakājē, bet otru pusi I/,laistīt pār vienu nokritušo akmeni, kas gulēja, iegrimis akmeņainajā zemē, klāts daudzu gadsimtu upurasiņu traipiem.

Dažreiz agri no rīta Arha viena pati devās paklaiņot slurp kapakmeņiem, cenzdamās izprast, ko nozīmē iekalumu neskaidrie kūkumi un rievas, ko rīta saules slī­pajos staros bija vieglāk saskatīt; reizēm viņa tikai sēdēja tur un lūkojās augšup uz rietumu kalniem vai lejup uz Vietas jumtiem un sienām, vērodama pirmo rosību ap I .ielo namu un sargu barakām, aitu un kazu barus, kas devās uz savām trūcīgajām upmalas ganībām. Starp kap­akmeņiem nebija nekā, ko darīt. Viņa gāja turp tikai tā­pēc, ka tas viņai bija atļauts, un tāpēc, ka tur viņa bija viena. Tā bija drūma vieta. Pat tuksneša vasaras pus­dienlaika tveicē tur strāvoja saltums. Dažreiz vēja pūsma svelpdama izskrēja cauri diviem vistuvāk stāvošajiem kapakmeņiem, kas liecās viens' otram pretī, itin kā dalīdamies noslēpumos. Taču nekādi noslēpumi netika stāstīti.

No Kapeņu sienas tālāk stiepās zemāka akmeņu krāvuma siena, kas veidoja garu, neregulāru pusloku ap Vietas kalnu un pēc tam pagriezās uz ziemeļiem, uz upes pusi. Vietas aizsardzībā tai nebija lielas lomas, drīzāk tā sadalīja Vietu divās daļās: vienā pusŠ slējās tempļi, priesterieņu un uzraugu mājas, otrā pusē sargu barakas un būdas vergiem, kuri apstrādāja zemi, ganīja lopus un gādāja par Vietas iemītnieku uzturu. Neviens no tiem nekad negāja sienas iekšpusē, vienīgi dažos īpaši svinīgos gadījumos sargi kopā ar saviem bundziniekiem un ragu pūtējiem piedalījās priesterieņu rituālos, tomēr viņi nekad negāja iekšā pa tempļu durvīm. Citi vīrieši nekad nespēra kāju Vietas iekšējos pagalmos. Kādreiz te bija notikuši svētceļojumi; karaļi un virsaiši no Četrām zemēm bija devušies šurp pielūgt dievības; pirms simt piecdesmit ga­diem pirmais Dievkaralis bija ieradies šeit uz sava tempļa iesvētīšanas rituālu. Tomēr pat viņš nedrīkstēja ieiet Kap­akmeņu teritorijā, un pat viņam vajadzēja ieturēt maltītes un pārgulēt ārpus sienas, kas apjoza Vietu.