Atuanas kapenes

Uzrāpties uz šīs sienas, liekot kājas akmeņu starpās, varēja itin viegli. Kādu dienu vēlu pavasarī Apēstā sēdēja uz sienas kopā ar meiteni, vārdā Pente. Viņām abām bija divpadsmit gadu. Šobrīd meitenem vajadzēja atrasties Lielā nama aušanas istabā milzīgos akmens bēniņos; viņām vajadzēja sēdēt pie lielajām stellēm, kurās vienmēr bija ievilkta nespodra, melna dzija, un aust melnu audumu drānām. Viņas bija izskrējušas pagalmā padzerties pie akas, un tad Arha bija teikusi: Ejam! un, metot līkumu pa kalna nogāzi, lai no Lielā nama neviens viņas nevarētu redzēt, aizvedusi otru meiteni līdz akmens sienai. Tagad viņas sēdēja uz tās desmit pēdu augstumā, kailajām kājām karājoties pār sienas ārējo malu, un skatījās uz līdze­najiem klajumiem, kas bezgalīgi turpinājās austrumu un ziemeļu virzienā.

-    Man gribētos redzēt jūru, teica Pente.

-   Kāpēc? jautāja Arha, košļādama rūgtu stiebru, ko bija noplūkusi kādā akmeņu starpā. Tuksnesīgajā zemē nupat bija pagājis ziedu laiks. Visi sīkie tuksneša ziedi dzeltenie, sārtie un baltie, zemie un īslaicīgie briedināja sēklas un kaisīja vējā sīkus, baltus pūku pušķus un kamo­lus, un bārstīja zemē brūnganas drumslas. Augļudārzā zem ābelēm zeme viscaur bija klāta netīri baltām un baltsārtām ziedlapiņām. Ābeļu zari bija zaļi; tie bija vienī­gie zaļie koki Kapeņu Vietā un vairāku jūdžu attālumā. Visur citur no apvāršņa līdz apvārsnim pletās vienmuļš, dzeltenīgs tuksnesis, ko atdzīvināja vienīgi sudraboti zil­gana nokrāsa kalnu nogāzēs tur vērās vaļā pirmie salviju pumpuri.

-Ai, es nezinu, kāpēc! Man vienkārši gribētos redzēt kaut ko citādu. Šeit vienmēr viss ir tik vienāds. Un nekas nenotiek.

-   Viss, kas notiek citur, sākas šeit, teica Arha.

-    Jā, es zinu… Bet man gribētos kaut ko no ta visa redzēt!

Pente pasmaidīja. Viņa bija maiga, draudzīga meitene. Paberzējusi kailo kāju pēdas pret saulē sasilušajiem akmeņiem, viņa pēc brīža turpināja: Saproti, kad es biju maziņa, es dzīvoju pie jūras. Mūsu ciemats atradās tieši aiz kāpām, un mēs dažreiz gājām uz krastmalu spēlēties. Atceros, ka vienreiz tālāk jūrā redzējām garāmbraucošus kuģus. Tie izskatījās kā pūķi ar sar­kaniem spārniem. Dažiem bija īsti kakli ar puķu galvām. Tie peldēja garām Atuanai, bet nebija kargadiešu kuģi. Mūsu vecākais teica, ka tie nākot no rietumiem, no Iekšzemēm. Visi saskrēja krastmalā tos apskatīt. Laikam baidījās, ka tie varētu piestāt malā. Bet tie tikai pabrauca garam, un neviens nezinaja, kurp tie dodas. Varbūt uz Karego-Atu karot. Bet padomā tikai tie patiešām nāca no burvju zemēm, kur cilvēki ir tādā krāsā kā zeme un var apburt citus, tikai piemiedzot aci!

-   Mani nevar, Arha nikni atbildēja. Es nemaz ne­būtu skatījusies uz viņiem. Tie ir ļauni, nolādēti pesteļotaji! Kā viņi uzdrīkstējās braukt tik tuvu garām Svētajai zemei?

-    Nu, gan jau Dievkaralis viņus kādreiz pakļaus un visus padarīs par vergiem. Bet man gribētos vel kādreiz redzēt jūru. Pēc paisuma ūdensbcdrēs varēja ieraudzīt mazus astoņkajus, un, ja tiem uzsauca: "Ū!", tie viscaur kļuva balti!… Re, kur Manans nāk tevi meklēt!

Arhas sargs un kalps lēni nāca šurp gar sienas iekšējo malu. Brīžiem viņš noliecās, lai noplūktu kadu savvaļas sīpolu, kurus bija savācis jau veselu kušķi, tad atkal iz­slējās taisni un paskatījās apkārt ar savām mazajām, blāvi brūnajām actiņām. Gadu gaitā viņš bija kļuvis arvien res­nāks, un dzeltenā ada mikli spīdēja saulē.

-    Laidies pāri otrā pusē! Arha iešņācās, un abas meitenes veikli kā ķirzakas norāpās pa ārsienu gandrīz līdz pašai zemei un palika stāvam, pieķērušās nelielā augstumā, no iekšēja pagalma neredzamas. Viņas dzir­dēja Manana lēnos soļus nākam arvien tuvāk.

-Hei! līci! Kartupeļa ģīmis! Arha ņirdzīgā čukstā izdvesa; viņas balss bija tik tikko dzirdama kā vēja šal­koņa zālē.

Smagie soļi apstājās. Ē! Manans neziņā uzsauca. Vai tu esi tur, mazā? Arha?

Klusums.

Manans devās uz priekšu.

-    Hei! Kartupeļa ģīmis!

-   Hei, kartupeļa vēders! Pente atdarināja Arhu, tad iekunkstējās, cenzdamās apvaldīt smieklus.

-   Vai tur kāds ir?

Klusums.

-    Nu labi, labi, einuhs nopūtās, un lēnie soļi aiz­skanēja tālāk. Kad piekalne slēpa viņu no skatiena, mei­tenes uzrāpās atpakaļ uz sienas. Pentes seja bija gluži sārta no piepūles un smiekliem, bet Arha izskatījās sanik­nota.

-Vecais, resnais stulbenis! Ko viņš velkas man visur pakaļ?

-   Viņam tas jādara, Pente prātīgi atbildēja. Uzma­nīt tevi ir viņa darbs.

-    Mani uzmana tie, kuriem es kalpoju. Es izdabāju likai tiem, un nevienam citam man nav jāizdabā. Šis vecas sievas un pusvīrieši lai liek mani mierā! Es esmu Virspriesteriene!

Pente platam acīm skatījās uz draudzeni. -Jā… -viņa nedroši teica, ja, es to zinu, Arha, bet…

-   Un tāpēc lai viņi liek mani miera! Un lai beidz visu laiku izrīkot!

Pente nopūtās un kādu laiku klusēdama šūpoja tuklās kājas, lūkodamās lejup uz plašajiem, bālganajiem klajumiem, kas tālāk lēni un pakāpeniski pacēlās līdz augstajai, neskaidrajai, neaptverami plašajai apvāršņa joslai.